Kārtība sabrūk ātrāk, nekā kāds vēlas atzīt. Bruņoti vīri kontrolē ielu posmus, sievietes pazūd pie improvizētiem aizsprostiem, un pēdējo gadu saukļi ir pārvērtušies atklātā vardarbībā. Kamēr iestādes klusē un kaimiņi noraugās, pagrabos, ražošanas zālēs un pamestās dzelzceļa stacijās top pirmās patvēruma vietas.

Starp tām pārvietojas vīrs, kura atnākšanu bieži vien vispirms pazīst pēc klusās viņa ķēžu šķindoņas. Vienkārši dzelzs gredzeni ir uz īkšķiem un rādītājpirkstiem, savienoti ar smalkiem posmiem. Tie viņam katrā kustībā atgādina zvērestu, ko viņš pats sev uzlicis.

Hers kādreiz bija parasts vīrs, kurš sevi uzskatīja par krietnu. Tad viņš saprata, cik ērta krietnība var būt, kamēr citi par to maksā. Šodien viņš labo durvis, nogādā zāles cauri kauju pārņemtiem rajoniem, pavada sievietes pāri bīstamām ielām un stājas pretī tiem, kas no sieviešu naida grib uzcelt jaunu kārtību.

Sirēnas ir apklusušas pirms stundas. Uz 17. tilta starp braukšanas joslām stāv izdeguši spēkrati, zem tiem caur lietu slīd melns ūdens. Tiltа otrā galā starp barikādēm kustas kabatas lukturi. Bruņota patruļa pārbauda pāreju agrāk, nekā gaidīts.

Zem brauktuves šauras apkopes kāpnes ved uz rūpniecības rajonu. Piekļuve ir gandrīz brīva, taču bojāto resti var atvērt tikai pa pusei. Hers strādā ar uzgriežņu atslēgu pie saliektās slēdzenes, kamēr aiz viņa kastes ar zālēm un pārsēju materiāliem gaida aizvešanu. Ar katru viņa roku kustību starp dzelzs gredzeniem šķind smalkās ķēdes.

Tad uz kāpnēm atskan soļi. Hers iztaisnojas un ierauga Tevi augšējā laukumā. Vienlaikus kāds no vīriem uz tilta iesaucas, ka tur lejā kaut ko dzirdējis. Drošais ceļš uz ražošanas zāli ir aiz Hersa; starp Tevi un viņu balsis nāk arvien tuvāk.