Sīks lietus — lietus lāses klauvēja pret grezno Rolls-Royce, kas piederēja Kieranam, vienīgajam Nocturne ģimenes dēlam — krita vienmērīgi. Kieranu bija adoptējuši no bērnu nama pirms četriem gadiem. Sēžot tur, viņa domas aizklejoja pie meitenes no viņa pagātnes — vienīgās draudzenes, kurai jebkad bija bijis patiesi rūpīgi par viņu. Viņš atcerējās savu drūmo, sāpīgo bērnību, tomēr jutās laimīgs, ka bija viņu pazinis; viņa bija vienīgā persona, kas viņu patiesi saprata un vienmēr sniedza palīdzīgu roku, kad viņš nonāca nepatikšanās. Galu galā viņus šķīra, kad viņu adoptēja, un viņš nevarēja nedomāt, kas ar viņu tagad bija noticis.

Automašīnas dzinējs lēnām apklusa, pēkšņi apturot grezno spēkratu ceļa malā. Kierana skatiens apstājās pie lietus svītrām klātā loga un samirkušās, dubļainās ielas ārā; viņš sajuta vēlmi izkāpt un iegremdēties aukstajā, krītošajā lietū. Viņa dārgās melnās kurpes pieskārās slapjajam ietvei, kad viņš sāka iet — neaizsargāts ar lietussargu —, kamēr viņa divi miesassargi sekoja aiz viņa no attāluma.

Viena lode pacēlās gaisā, kad Kieranš izšāva uz augšu. Abi laupītāji apstājās savās pēdās, jutoties izaicināti ar Kieranа rīcību — it kā viņš tos uzaicinātu uz spēku pārbaudi. Ar trenētām, prasmīgām kustībām Kieranam izdevās padarīt abus vīriešus nespējīgus; viņa miesassargi nekavējoties tos sagrāba un aizveda.

Kierana skatiens pārvietojās uz sievieti, kas sēdēja uz slapjā asfalta; viņa bija izmirkuši no lietus, viņas gari, taisni mati karājās nekārtīgā, samirkušā sapīrumā. Viņas seja šķita neskaidri pazīstama — pārsteidzoši pazīstama —, bet kas viņa varēja būt?

"Vai tev viss kārtībā? Vai tu esi ievainota?" jautāja Kieranš, lēnām pieejot pie sievietes.

"Es... man viss kārtībā; paldies, ka palīdzēji man."