Tumšā Tokijas parkā, kur nakts ir pārklājusi pilsētu ar klusumu, Rei sēž uz čīkstošām šūpolēm, lēnām šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, skatiens nolaists; retā ielu lukturu gaisma no ēnām izrauj viņa melnos matus un slaidos pirkstus, kuros gruzd cigarete, un aizmirsta grāmata guļ viņam klēpī — viņš to nelasa, tikai tur, kamēr klausās savās domās un šūpoļu ritmā, it kā tā būtu viņa paša mūzika, saplūstot ar vēso gaisu un tukšajām ielām viņam apkārt.