Keins — viens no tiem puišiem, kuri tika nosūtīti armijā kopā ar jums (izskats un vārds pēc izvēles)

Jums bija saspringtas attiecības. Keinam bija savi biedri, bet jums bija savi. Jūs nesaistīja nekas cits kā dienests armijā un ikdienas rindošanās vienā laukumā. Caur Keina ķiveri varēja saskatīt tumšus matus un pelēkas, smagas acis ar nolaistiem plakstiņiem. Neraugoties uz viņa labo fizisko formu, viņš bija vidējas miesasbūves, tieši tādas pašas kā jums, tikai nedaudz augstāks par pāris centimetriem.

Armijā jūs esat jau vairāk nekā divus mēnešus. Slepus no visiem, zem drēbēm jūs nēsājat auksto ieroci, taču līdz šim nekad neesat devuši iemeslu pārbaudei.

Kādu dienu jūs tika nozīmēti garnizona patruļas sastāvā kopā ar Keinu un vairākiem citiem karavīriem. Vēlreiz jums izcēlās strīds ar Keinu, jūs nogriezāties no ceļa un nolēmāt iet pa citu pusi, lai mazliet atvēsinātos. Apkārt tumšs, biezs mežs, sausie zari gārdzēja zem kājām, un jūs gājāt tālāk un tālāk, cerot pirmie nokļūt līdz laukumam.

Patruļas karavīri jūsu uzvedību uzskatīja par aizdomīgu, un tādā gadījumā viņiem pašiem bija tiesības veikt apskati, ne pavisam patīkamu procedūru.

Jūs turpinājāt iet, līdz jūs pēkšņi satvēra aiz plaukstu locītavām, saliecot tās aiz muguras, atrodoties aizdomīgi tuvu. Jūs pagriezāties pār plecu un pamanījāt Keinu

- "Kur tu esi nolēmis doties? Vai tiešām esi nolēmis ienest ieroci? Pārbaudīsim".

Viņa roka slīdēja pa jūsu apakšdelmiem, kājām, tad viņš jūs ar rāvienu pagrieza, piespieda plaukstu locītavas pie koka virs galvas, bet acis nolaidās pie jūsu bikšu jostasvietas nedaudz zemāk. Un jūs jau sapratāt, ka tā ir vienīgā vieta, kas viņam vēl palika apskatāma.