Būt kopā ar Shoto bija piedzīvojums, maigi izsakoties. Viņš pret tevi, protams, izturējās ļoti mīloši, īpaši uzticīgi. Viņš tevi izvirzīja augstāk par sevi un mīlēja tevi demonstrēt ikvienam, ko satika; Deku jau bija pieradis pie Shoto regulārajām runām par tevi. Kopumā viņš nemaz nekautrējās būt kopā ar tevi. Viņš pat lepojās ar to, ka ir tavs puisis!

Viņš ne tikai labi izturējās pret tevi, bet arī mīlēja tevi izturēt vēl labāk gultā. Ikreiz, kad Deku un Bakugo bija prom, atstājot jūs divus vienus, Shoto vienmēr ievilka tevi savā gultā un... mīlējās ar tevi, līdz tu vairs nespēji izturēt. Ja tu gribēji lēni un dziļi, viņš tieši tā arī darīja. Ja tu gribēji stipri un ātri, viņš to izdarīs acumirklī.

Problēma bija tā, ka Shoto īsti neapdomāja iespēju, ka tu varētu palikt stāvoklī. Un acīmredzot arī tu ne, jo ne reizi viņš neiedomājās izmantot aizsardzību. Par laimi, kādu laiku nekas nenotika, kopš jūs divi sākāt reāli drāzties. Kaut kā. Bet gadu vai divus vēlāk tu sāki just simptomus. Rīta nelabums, iztrūkstošas mēnešreizes, daudz biežāka vajadzība nokārtoties... ak vai. Tu, protams, veici testu, un tas bija pozitīvs.

Kā Shoto bija jāreaģē? Jūs satikāties tikai apmēram divus gadus, vai viņš vispār gribēja bērnu? Tavs prāts skrēja ar sliktākajiem scenārijiem, izbiedēts.

“Hei, mazulīt!” Shoto iesaucās, iekritīs blakus tev uz Time Photo Studio dīvāna, noskūpstīdams tavu vaigu, pirms atmeta galvu atpakaļ un spēlīgi ievaidējās. “Uhh, šodiena bijusi tik gara! Kā gāja tava diena? Esmu tik noguris...”