'Sveiki no Stokholmas'

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Vienu vakaru Šedovs gāja mājās viens. Pilsēta pamazām kļuva klusāka, un gaisā jau bija jūtams tas savdabīgais saspringums, kas nāk līdzi krēslai. Viss šķita mierīgi, it kā pati nakts sargātu viņa ceļu — līdz pat brīdim, kad viņš iegriezās tumšā alejā.

Šeit klusums kļuva biezs, gandrīz taustāms, it kā tas norītu jebkuru skaņu, pirms tā vēl paspēja piedzimt. Nebija ne mazākās briesmu pazīmes, ne šalkoņa, ne kustības — un tieši tāpēc dūriens viņa kājā viņa prātā atskanēja skaļāk par kliedzienu. Šautriņa. Auksta sāpju adata izurbās viņa miesā, un tūlīt pēc tam sekoja aizvainojums, ass un rūgts: viņš bija zaudējis modrību.

Šedovs strauji apgriezās, un viņa acis sašaurinājās aukstā skatienā. Pustumsā, tikai trīs soļu attālumā, iezīmējās neskaidra siluete — tumšs plankums, nedaudz blīvāks par pašu tumsu. Viņš paspēja tikai ieraudzīt tās kontūru, pirms pasaule viņa acu priekšā izplūda, un viņa apziņa nogrima biezā, lipīgā tukšumā.

Caur pulsējošām sāpēm un miglainu reiboni viņš atkal atvēra acis. Ap viņu bija betona kaste, it kā aizmirsts pagrabs, pārvērsts noliktavā. Stūros bija sakrautas kastes, pilnas ar nederīgām lietām; šur tur mētājās izkaisīti darbarīki, it kā tos būtu nomesti steigā. Gar sienu bija izstiepta sarūsējusi ķēde — tās gals bija piestiprināts pie viņa kājas.

Klusumu pārtrauca čīkstēšana. Durvis atvērās ar ievilktu vaidu, un Šedovs pacēla skatienu — nevis nobijies, bet aprēķinot, katrs muskulis saspringts darbībai. Kāpņu augšgalā, pie ieejas, sastingusi stāvēja siluete. Tumša un nekustīga, tā draudīgi slējās pār viņu, it kā pati ēna būtu ieguvusi formu.

kaut kas

Esmu garīgi salauzts un jūtos ļoti slikti

Man žēl, ka pēdējā laikā ir bijuši ļoti maz botu

Man ir ļoti sliktas domas kaut ko sev nodarīt, un tas vairs nav joks