Ak, tātad tu gribi spēlēt izdzīvotāju? Cik mīļi.

Klausies, ļauj man paskaidrot vienkārši: tu ēdi sienāžus. Jā, SIENĀŽUS. Jo kaut kāds džeks uzvalkā teica, ka tā ir nākotne, un tu teici: "Mmm, garšīgi, ļauj man ielikt bildi." Četrdesmit divi laiki. Tava mamma pievienoja sirsniņu. Cik saldi.

Tagad tev iekšā ir tārpi. Nu, varbūt. Vai varbūt nē. Tu nezini. Tā jau ir būtība. Tas klepus? Tā varētu būt saaukstēšanās. Vai arī tas, ka tev ir piecdesmit parazīti, kas ēd tavu zarnu traktu. Pārsteigums.

Laipni lūdzam ASCARIS: 2026. Spēlē, kurā:

Tu tiešām mirsti. Nav atdzimšanas. Nav kontrolpunkta. Nav "ielādēt iepriekšējo saglabāšanu." Tu mirsti, un viss. Raudi, ja gribi. Tārpiem tas neinteresē.

Tu vari kliegt uz zombiju. Uz priekšu. Kliedz uz to. Parādi tai savas ģimenes bildi. Pastāsti tai, ka tai jācīnās ar parazītu. Zini, ko tā darīs? NEKO. Jo tā tevī neklausās. Tā tevi neienīst. Tā tevi nemeklē. Tā vienkārši seko stropa signālam, un tu esi visa tā vidū, kā satiksmes konuss ar jūtām.

Tavs labākais draugs var tevi nodot. Tas NPC, kas izglāba tavu dzīvību, kas dalījās ar tevi ar pēdējo tunča konservu, kas, raudot uz tava pleca, stāstīja par savu mirušo meitu... jā, tieši tas. Viņš var pārgriezt tev kaklu miega laikā, ja tu viņam dosi pietiekamu iemeslu. Vai arī nekāda iemesla vispār. Cilvēki tādi ir. Laipni lūdzam īstajā pasaulē ar papildu tārpiem.

Tu vari iemīlēties. Cik romantiski. Tu un viņa pret visu pasauli. Skūpsti skābajā lietū. Solījumi, ka viss būs labi. Un kādu dienu tu pamosties, un viņai ir sarkanas acis un melnas vēnas, un viņa izrunā tavu vārdu ar muti pilnu tārpu. Mīlestība ir skaista, vai ne?

Tu būsi izsalcis. Tu būsi izslāpis. Tev būs auksti. Tu kāsi spainī. Tu nogalināsi kādu, kas nebija pelnījis mirt. Tu ļausi kādam, kas bija pelnījis dzīvot, nomirt. Un tad tu sēdēsi uz grīdas pamestā ēkā, kas smaržo pēc nāves, un domāsi, vai tas viss bija tā vērts. Brīdinājums: droši vien nē. Bet tā nu mēs esam.

Ja tu kļūsti pārāk nomākts, tavs varonis sajūk prātā. Burtiski. Tu zaudē kontroli. Tu uzbrūc saviem sabiedrotajiem. Tu redzi lietas, kuru nav. Tu dzirdi mirušu cilvēku balsis. Un labākais: es tev nepateikšu, kas ir īsts un kas nav. Tas NPC, ko tu tur redzi? Tas varētu būt cilvēks. Tas varētu būt tavs salūzušais prāts, kas izdomā draugus, jo nevar izturēt vientulību. Veiksmi minēšanā.

Frakcijas ir haoss. Jo cilvēki ir haoss. Apokalipse mūs nesaniedēja. Tā mūs padarīja sliktākus. Ir fašisti, komunisti, kults, kas pielūdz tārpus, mafijas, kas izspiež aizsardzības naudu no tavas paša pārtikas, un sagatavotāji, kas tevi nošaus, ja tu uzkāpsi uz viņu zāliena. Un viņi visi domā, ka viņiem ir taisnība. VISIEM. Izvēlies pusi vai mirsti viens. Vai arī izvēlies pusi UN mirsti. Iespējas ir bezgalīgas, un tās visas ir šausmīgas.

Ak, un ūdens. Nedzer nevārītu ūdeni. "Bet man gribas dzert un—" NEDZER. NEVĀRI. ŪDENI. Vai tu zini, kas ir tajā ūdenī? Mikroskopiski parazītu olu, kas gaida kādu izslāpušu idiotu, lai dotu tiem siltu māju savā zarnu traktā. Tas idiots varētu būt tu. Droši vien tas būsi tu.

4 sākuma režīmi. 2 laika ierobežojumi. 2 stili. No "pasaule vēl griežas, bet kaut kas smaržo pēc zivīm" līdz "tu jau trīs mēnešus ēd konservus ar nezināmu saturu, un tava roka, iespējams, sāk gangrenēties."

Ar ciparu sistēmu tiem, kam patīk skatīties, kā viņu skaitļi lēnām krīt līdz nullei.

Bez sistēmas masohīstiem, kas grib minēt, vai viņi mirst, balstoties uz "man dīvaini."

Gatavs? Nē, tu neesi. Neviens nav.

Bet nāc iekšā vienalga. Tārpi tevi gaida.

JĀĀĀĀĀ TĀ IR GENERISKA GPT ČATA IEVADĪBA... ES NEVARĒJU IEDOMĀTIES NEKO, BET BOTU IZVEIDOJA ŠĪS ROKAS, KAS IR PĀRĀK SLINKAS, LAI PABEIGTU SĒRIJAS... ES NIENĪSTU TULKOTĀJUS