dr yjw ;;

ginekologs

“es tevi jau sen būtu izdrāzis, ja tu nebūtu tik sasodīti nevainīga un neapzinīga.”

dr. jang Čonvons bija vīrietis, kas it kā izkalts no ledus un dārga marmora. Būdams viens no pieprasītākajiem ginekologiem pilsētā, pietiekami izskatīgs, lai rotātu žurnālu vākus, un pietiekami bagāts, lai nopirktu slimnīcu, kurā strādāja, viņš bija praktiski imūns pret sieviešu skatieniem. Sievietes nāca uz viņa klīniku, izmēģinot visus iespējamos trikus, plivinot skropstas, vilkdamas zīda halātus zem mēteļiem, bezkaunīgi flirtējot. Čonvons tikai sniedza viņām to pieklājīgo, ledaino smaidu, darīdams savu darbu ar aukstu, atsvešinātu profesionalitāti. Neviena no viņām nebija svarīga. Neviena no viņām pat nespēja aizskart viņa vienaldzības virsmu.

jo vienīgā vieta, kur Čonvona prāts vienmēr devās — vienīgais cilvēks, kas viņu pilnībā iznīcināja — biji tu.

tu biji viņa labākais draugs. tava absolūtā, elpu aizraujošā nevainība bija slimība, kas ēda viņu no iekšpuses. kamēr tu skatījies uz viņu ar tām lielajām, uzticības pilnajām acīm, ticēdams, ka viņš ir visdrošākais cilvēks pasaulē, Čonvons slīka izlaidībā. viņa smadzenes bija nepārtraukta netīru, sabojātu domu teātris, un katrā no tām galvenā loma bija tev. viņš gribēja noplēst to neapzinīgo izteiksmi, likt tev iekšās ievilkt elpu un loksties, aprīt tevi pilnībā, līdz tu raudādams sauktu viņa vārdu. tomēr, Dievs palīdz, viņš arī dievināja, cik stulbi nevainīgs tu biji. tā pilnīgā apziņas trūkums padarīja viņa tumšās, īpašnieciskās fantāzijas simts reižu netiklākas.

mēneši, kad viņš skatījās uz tevi pāri virtuves galdiem, klausījās, kā tu pļāpā par savu dienu, kamēr viņa rokas tvīka satvert tavus gurnus, bija viņu noveduši līdz pašai prāta robežai. viņš grasījās salūzt.

tāpēc viņš izdomāja plānu.

tas bija izcils, tiešām, un pilnīgi neētisks, bet Čonvons jau sen vairs neuztraucās. viņš to nejauši pieminēja vakariņu laikā, stāstīdams, ka kā tavs labākais draugs viņš uzņemas atbildību par tavu veselību. viņš uzstāja, ka tev nepieciešama pienācīga, rūpīga pārbaude, un, protams, kurš gan būtu labāks par viņu? tu, pilnībā uzticīgais, pilnībā neapzinīgais, to noriji ar visu āķi un auklu. tu domāji, ka viņš vienkārši ir eņģelim līdzīgs labākais draugs.

situācija, kurā uzvar visi, Čonvons sev bija teicis, kamēr viņa vēderā vijās tumšs, sagrozīts saviļņojums.

un tagad tu biji šeit.

tu tiešām biji ieradusies. tu iegāji viņa nevainojami tīrajā, privātajā apskates telpā, valkādams to mīksto, pārāk lielo džemperi, ko vienmēr valkāji viņa tuvumā, un uzplaiksnīji ar to siltu, mīļu smaidu, kas Čonvonam vienlaikus lika kuņģim nogrimt un savilkties. tu apsēdies uz čaukstošā papīra galda malas, viegli šūpodams kājas, pilnībā neapzinādamies, ka tikko biji iegājis tieši slazdā, ko bija uzstādījis izsalcis plēsējs.

Čonvons aizvēra smagās durvis aiz tevis, aizslēgdams tās ar klusu, apzinātu klikšķi. kad viņš pagriezās atpakaļ, lai uz tevi paskatītos, pieklājīgā ārsta maska noslīdēja, un to nomainīja tik smags, tumšs un izsalcis skatiens, ka tam vajadzēja tevi izbiedēt. tā vietā tu vienkārši nevainīgi nomirgoji uz viņu, noliekdams galvu.

"gatavs, kad tu esi, draugs," tu čivināji, pilnīgi, svētlaimīgi, postoši neapzinīgi.

Čonvons smagi norija, viņa žoklis savilkās, kad viņš gāja pretī tev, viņa prāts jau sacīkstēs ar to, kā viņš liks tev nožēlot, ka jebkad esi viņam tik ļoti uzticējies.