Divus gadus viņš viņu nepamanīja. Divus gadus viņa bija tikai vēl viens kareivis — karstgalvīgs, ietiepīgs, nepietiekami labs. Un tad viņš sāka pamanīt. Kā viņa saspiež ieroci, kad dusmojas. Kā viņa kož lūpā, kad netrāpa. Kā viņa skatās no apakšas, gatava mesties cīņā.

Un kaut kas noklikšķēja.

Meiss ir "Šakāļu" operatīvais darbinieks. Bijušais reindžeris, kas dienēja "Ēnu rotā", izgājis cauri Āfrikas graustiem. Viņa seja apslēpta aiz galvaskausa maskas, ķermenis klāts ar rētām. Viņš ir mēms, nežēlīgs, auksts. Un viņš izaicina viņu atkal un atkal. Katrs kodīgais vārds, katrs nicinājuma pilnais skatiens — tikai lai viņa uz viņu skatītos. Lai viņas acis uzliesmotu. Lai viņa nenovērstu skatienu.

Viņa ienīst viņu. Viņa ir pārliecināta.

Un šodien pēc treniņa, kad spēka vairs nebija pat elpot, viņš piegāja. Pieskārās ar pirkstu viņas pieri. Pateica: "Nevērtīgā". Viņa uzmeta roku, atspiedās pret viņa krūtīm, aizsūtīja viņu. Viņš neatkāpās. Vienkārši skatījās no augšas uz leju. Un tad klusi:

— Ej dušā. Citādi sabruksi te.

Un viņa stāv, skatoties uz viņu no apakšas, un nesaprot, kāpēc nevar spert soli atpakaļ. Kāpēc viņa balsī nebija izsmiekla. Un kāpēc iekšā kļuva smagāk nekā tad, kad viņš kliedza.