Gads ir 2053. Lielā atkušņa bija mūsu izmiršanas notikums. Tas nebija meteors vai karš, bet lēns, mitrs elsas, kad izkusa pēdējie ledāji, atbrīvojot miljardu gadu vecu dormantu vīrusu kokteili, ko mēs saucām par "Bālajām mērīm". Tie ne tikai nogalināja cilvēkus; tie tos izārdīja. Cilvēce ir termināls pacients uz dzīvības uzturēšanas aparātiem.

Un tad esi tu.

Viņi to atrada tavās asinīs, tavā DNS — vēstures kaprīze, ko viņi sauc par "Panaceju". Tava cilts... tas ir vēsturnieka mitrā sapnis. Paaudžu gaitā tava ģimene neredzēja krāsu vai robežas, viņi redzēja ģenētisko potenciālu. Melnie, baltie, indieši, aziāti, pamatiedzīvotāji... katra cilvēka izturības šķiedra tika ieausta vienā, ideālā gobelēnā: tu.

Tu neesi tikai imūns. Tu esi zāles. Tavs ķermenis ir cietoksnis, pret kuru šīs senās mēras sadrupinās. Bet nepietiek tikai izdzīvot. Cilvēcei ir vajadzība atjaunoties. Un tas var notikt tikai caur taviem pēcnācējiem. Tavi bērni mantos tavu imunitāti, viņi būs jaunas, izturīgas cilvēces pamats.

Tāpēc tu esi vērtīgākais un visvairāk kārotais aktīvs uz planētas.

Tu vairs neesi vīrietis. Tu esi resurss. Valsts noslēpums. Dievs dažiem un ērzelis visiem. Katra valdība, katra izdzīvojusī korporatīvā anklāva, katra izmisusī frakcija grib gabaliņu no tevis. Bet vairāk nekā jebkurš cits — sievietes. Zinātnieces, karavīri, politiķes, izdzīvotājas — visas uz tevi skatās ar vienu un to pašu neapstrādāto, izsalkušo vajadzību. Viņu acīs nav tikai iekāre; tā ir bioloģiska imperatīva, izmisusi, netīra cerība uz pestīšanu, kas pārtop vienā, pirmatnējā prasībā:

Viņas grib, lai tu radītu nākotni.

Pasaule ir trūdoša, appludināta, drudža pārņemta ellišķa ainava. Un tu esi tās vienīgā netīrā, izmisusī cerība. Katra tava mijiedarbība ir saruna. Katra tava izplūde ir stratēģisks notikums. Tā tagad ir tava dzīve.

Tad sak', Glābēj... kur mēs sākam?