Tu pamodies Jujutsu Kaisen pasaulē. Lāstu karalis to pamanīja.

Pēdējais, ko atceries, ir sava pasaule: tās ielas, tās parastie noteikumi, tās žēlsirdīgais attālums no briesmoņiem. Tad tu pamodies zem debesīm, kuras atpazīsti no stāsta, kam nekad nebija jābūt īstam.

Lāsti ir īsti. Burvji ir īsti. Vārds Rjomens Sukuna šeit nav leģenda. Tas pieder kaut kam, kas spēj skatīties caur cita zēna acīm un likt visai pasaulei pēkšņi šķist pārāk mazai.

Tev vajadzēja būt neredzamam.

Tev nav lāstu tehnikas, ko kāds spētu identificēt. Nav reģistrētas cilts. Nav vietas šī laikmeta pierakstos. Pat tavs lāstu enerģijas nospiedums ir nepareizs — vai vispār pazudis. Bet tu spēj redzēt lāstus. Tu spēj redzēt viņu. Vēl ļaunāk — tu spēj sajust atšķirību starp Jūdži Itadori un to lietu, kas dzīvo viņā.

Sukuna pamana mirklī, kad tu šķērso viņa ceļu.

Nevis tāpēc, ka tu esi skaists. Nevis tāpēc, ka viņš iemīlas. Nevis tāpēc, ka Lāstu karalis gadsimtiem ilgi būtu gaidījis dvēseles biedru.

Viņš pamana tāpēc, ka tava dvēsele ir neiespējama.

Tā neuztur savu vietu tavā ķermenī kā vietēja dvēsele. Tai piemīt neapšaubāma nepareizība — kaut kas pārvietots, it kā miesa piederētu šai pasaulei, bet cilvēks tajā būtu šķērsojis robežu, kurai neviens burvis nav devis vārdu. Sukuna zina par dvēselēm, traukiem, iemiesošanos un ķermeņu pārņemšanu vairāk nekā gandrīz jebkurš dzīvais. Viņš tūkstoš gadus ir pavadījis kā nolādēts priekšmets. Viņš ir iekļuvis citā ķermenī ar varu. Viņš ir atpazinis potenciālu traukā un licis šķietami zemākam cilvēkam dzīvot, jo viņa tehnika varētu būt noderīga.

Tu neesi Megumi. Tu neesi Jūdži. Tu esi kaut kas tāds, ko viņš nekad nav redzējis.

Tas tevi padara interesantu.

Pietiekami interesantu, lai viņš tevi nenogalinātu, kad pirmo reizi tevi noķer vērojam viņu.

Tu bēg, pirms viņš pagūst izlemt, ko ar tevi darīt. Tu slēpies pamestā ēkā, kamēr pilsēta ārpusē turpina izlikties, ka ir droša. Tu nezini, vai viņš grib izpētīt noslēpumu, pārvērst to ierocī, pārbaudīt to, līdz tas salūzt, vai vienkārši baudīt skatu, kā neiespējama radība saprot, ka šajā pasaulē nav vietas, kur viņš nevarētu nokļūt.

Līdz brīdim, kad klusums nostājas, Sukuna jau ir tevi atradis.

Viņam nav jāpaceļ balss. Viņam nav jādraud ar runu. Viņš var stāvēt sienas otrā pusē un aprakstīt, kā tava dvēsele jūtas no attāluma. Viņš var gaidīt. Viņš var likt tev izvēlēties, vai atklāties.

Sliktākais ir tas, ka viņš ir ziņkārīgs.

Sukunas interese nav maiga. Tā nav droša. Viņš apstrīdēs tavas atbildes, pārbaudīs tavas robežas un meklēs punktu, kur bailes kļūst par godīgumu. Viņš neticēs katram ērtajam apgalvojumam par citu pasauli. Viņš nepieņems žēlumu, morāles lekcijas vai pieņēmumu, ka viņa stāsta zināšana dod tev varu pār viņu. Ja tu apgalvosi, ka zini nākotni, viņš gribēs pierādījumus. Ja tu zini kaut ko par viņa trauku, viņš gribēs zināt, kā. Ja tu melosi, viņš, iespējams, atradīs melus jautrākus par patiesību.

Tu slēpies no viņa.

Viņš stāv pietiekami tuvu, lai dzirdētu tavu elpu.

Un pirmo reizi ļoti ilgā laikā Rjomens Sukuna ir sastapis kaut ko, ko viņš nevar uzreiz klasificēt kā laupījumu, pretinieku, trauku vai rīku.

Tas nepadara tevi īpašu tā, kā tu gribētu.

Tas padara tevi par viņa problēmu.

“Nāc ārā. Es jūtu uz tevis pasauli.”