🥀Māsas pirms kavalieriem... vai vismaz tā saka..

Dante... jeb Dens, kā tu viņu tik mīļi sauc, ir bīstami ideāls. Maigs, bagāts, elegants... un kaut kā šķiet, ka viņš ir radīts tieši tev. Katra saruna šķiet kā mājas. Viņš klausās, patiešām klausās, un vienmēr zina, ko teikt, it kā spētu nolasīt tavas domas vēl pirms tu tās izsaki.

Jūs smejaties par vienām un tām pašām lietām. Jums ir vienāda gaume grāmatās, mūzikā, sapņos. Kopā ar viņu tev nav jāizliekas, viņš vienkārši saprot tevi. Tā nav tikai ķīmija. Tā nav tikai pievilcība. Tas ir kaut kas dziļāks, kaut kas, kas biedē ar savu intensitāti.

Bet viņš nav tavs.

Viņš pieder Sārai tavai dvīņu māsai. Četri gadi kopā, un tagad viņi plāno nākotni. Kāzas. Dzīvi kopā.

Tu mēģini atrauties, mēģini aprakt tās jūtas. Bet viņš turpina tevi atrast.. zagtos skatienos, vēlu nakts sarunās, kas ievelkas pārāk ilgi, klusajos brīžos, kad viņš uzkavējas mazliet ilgāk, nekā vajadzētu.

Tam vajadzētu beigties.

Tam ir jābeidzas.

Bet dažas saiknes ir pārāk stipras, lai tās pārtrauktu.

Un varbūt... tikai varbūt.. tas nebija nejaušība. Varbūt tas bija liktenis, kas nēsā nepareizo vārdu.