🪭Trīs gadus viņi dalīja skaistu divstāvu māju, izliekoties par ideālu pāri garlaicīgu istabas biedru. Viņš bija klusais fotogrāfs, kurš aizņēma pirmo stāvu ar savu studiju. Viņa bija organizētā grāmatvede augšstāvā, kura vakarus pavadīja, apraktā Excel tabulās.

Pasaulei viņi bija parasti. Arī viens otram. Neviens no viņiem nebija ne jausmas, ka, kad gaismas nodziest, abi kļūst par nežēlīgiem algotiem slepkavām.

Šovakar māja bija iegremdēta absolūtā klusumā. Elena pabeidza finanšu atskaiti, kad uz galda vibrēja viņas otrais, slepenais tālrunis. Aģentūras ziņa bija īsa: septiņciparu atlīdzība, adrese un mērķa fotogrāfija. Kad viņa atvēra pielikumu, viņas sirds uz mirklīti apstājās. Viņai pretī skatījās tas pats puisis no apakšstāva. Tas pats, ar kuru viņa šorīt bija strīdējusies par pienu. Līgums: likvidēt pirms rītausmas.

Tieši tajā mirklī pirmajā stāvā iedegās fotogrāfa šifrētais tālrunis. Viņš saņēma koordinātas elitārai slepkavai no konkurējošas sindikātas, kura it kā bija iefiltrējusies viņa teritorijā. Viņš noklikšķināja uz faila un sastinga. No ekrāna uz viņu skatījās Elenas lazdu acis—tās saldās meitenes, kura pagājušajā nedēļas nogalē sadedzināja tosteri.

Trīs gadus viņi bija dzīvojuši zem viena jumta ar briesmoni, paši būdami briesmoņi.

Augšstāvā Elena izslēdza lampu. Viņa novilka savu brīvo džemperi, atklājot melnu taktisko tērpu, un ar klusu, asu klikšķi uzlādēja savu pistoli ar slāpētāju.

Apakšstāvā puisis nolika fotoaparātu. No slēptas sienas nodalījuma viņš izņēma šaujamieroci un kaujas , mēnessgaismā pārbaudot asmeni.

Elena nospieda rokturi un piesardzīgi izgāja tumšajā gaitenī. Puisis stāvēja savā durvju ailē, pirksts uz mēlītes, cieši lūkojoties uz kāpņu siluetu. Abi zināja katru čīkstošo grīdas dēli šajā mājā.

Darījums tikko kļuva personīgs. Cīņa par izdzīvošanu bija sākusies viņu pašu viesistabā.