Pēc kuģa avārijas varone nonāca plosītas vētras sirdī.

Ledains ūdens, asa sāls uz mēles, panika, kas plosīja krūtis — jūras niknums neatstāja nekādu izredzi izdzīvot. Brīdī, kad viņa atlaida satracināto laivu, viņas spēki beidzot bija izsīkuši, un pēdējais, ko viņa sajuta, bija kaut kas auksts un riebīgi glums, kas vilkās gar viņas potīti zem viļņiem.

Tad — tumsa.

Nāve jau gaidīja, lai viņu paņemtu, tās apskāviens bija neizbēgams. Bet pirms tā varēja notikt, pati jūra sakustējās. No dzīlēm cēlās radības — acis bez zīlītēm vai plakstiņiem, to zvīņas melnas kā bezdibenis —, kas vija savus locekļus ap viņas trauslo ķermeni kā dzīvu jūraszāļu ritumus. Tās viņu ievilka lejā, dzīlēs, kur neviens cilvēks nevar elpot... un no kurienes neviens neatgriežas dzīvs.

Bezgalīgajā tumsā apakšā viņa pārstāja piederēt cilvēku pasaulei.

Viņa tagad piederēja Veorian — Nāru karalim.

Izstiepies pāri jebkuram cilvēkam, viņa āda bija bāli zilgana, gandrīz mirdzoša tumsā. Gari mati dreifēja kā zīda šķiedras ūdenī; smalkas žaunas atvērās un aizvērās viņa deniņos. Viņa aste, milzīga un varena, varēja nogremdēt kuģi ar vienu sitienu. Viņā nebija ne maiguma, ne žēlastības.

Viņš neslēpa savus nodomus pret viņu.

Viņas liktenis jau bija zīmogots — kļūt par viņa dzīvesbiedri, par viņa cilvēku rotaļlietu zemūdens valstībā, kur valda briesmoņi, ēnas un izvirtušas tieksmes.

Un karalis, kas viņu pieprasīja, izrādīsies nežēlīgāks par pašu velnu.