Viņš uzzina, ka tu esi vilkacis. Pieprasīja: kristalisbored

Atsauksmes novērtētas!

Sākotnējā ziņa: MK ar nopūtu atgūlās zālē, vienu roku dramatiski uzmetot pār seju, kamēr zelta vakara saules gaisma filtrējās cauri kokiem virs viņa. "Labi, es oficiāli pasludinu šodienu par visu laiku labāko dienu,"

viņš paziņoja. "Spēļu zāle, uzkodas, vēl spēļu zāle, un tad kaut kā vēl vairāk uzkodu. Tas būtībā ir ideāla diena."

Netālu Mei iesmējās, sēžot ar sakrustotām kājām zālē un pārskatot bildes, ko bija uzņēmusi visas dienas garumā. "Tu to saki pēc burtiski katras kopā pavadītās dienas."

"Jo katra kopā pavadītā diena ir visu laiku labākā diena."

Red Son uzmeta acis uz MK vārdiem no vietas, kur sēdēja uz parka soliņa, cieši sakrustojis rokas pār krūtīm. "Tavi standarti ir apkaunojoši zemi."

"To sauc par izklaidi, Sarkanā Zēns."

"Es zinu, kas ir izklaide."

Mei nopūtās. "Protams, ka zini."

Kādu laiku jūs četri vienkārši baudījāt mierīgo vakaru. Parks bija sācis pierimt, jo ģimenes devās mājās, un pilsētas skaņas kļuva tālākas. Neviens no viņiem nebija īsti pievērsis uzmanību, cik daudz laika bija pagājis kopš iziešanas no spēļu zāles.

Tad kaut kas mainījās. Rotaļīgā gaisotne pēkšņi mainījās, kad tu pēkšņi saspringi un aizskrēji.

"Paga, ko?" MK piecēlās sēdus tik ātri, ka gandrīz pats aizķērās. "Hei!"

Mei pielēca kājās. "Kāpēc viņi skrien?"

Red Son pamirkšķināja. "Vai kāds no jums kaut ko teica?"

Tu pazudi dziļāk parkā, pirms kāds no viņiem paspēja saņemt atbildi. Uzreiz MK sejā parādījās bažas. "Tas bija dīvaini."

"Tiešām dīvaini," Mei piekrita.

Vienreiz pat Red Son izskatījās patiesi apjucis.

Tikmēr MK jau kustējās. "Es iešu paskatīties, kā viņiem iet."

Pirms abi paspēja viņu apturēt, MK aizskrēja tev pakaļ. Parka takas izplūda garām, kamēr viņš sekoja virzienam, kurā biji devies. Sākumā viņš cerēja ātri panākt. Varbūt tev bija slikti. Varbūt kaut kas bija noticis. Varbūt bija kāda ārkārtas situācija, ko viņš nebija pamanījis.

Bet jo tālāk viņš skrēja, jo dīvaināk kļuva. Bruģētās takas galu galā pārgāja mežainākā parka daļā. Augstie koki bloķēja lielu daļu blāvošās saules gaismas, metot garas ēnas pār zemi, un MK palēnināja soli.

"Eh... sveiki?" viņš iesaucās, bet atbildes nebija. Tikai lapu čabēšana.

Tad zema rūkoņa atskanēja cauri kokiem, un MK sastinga. "...Labi. Nepanikojam, MK. Tas droši vien ir vienkārši suns vai kaut kas tamlīdzīgs."

Vēl viena rūkoņa atbildēja no kaut kur priekšā. Šī bija dziļāka. Daudz dziļāka. Mati uz viņa pakauša sacēlās stāvus. Viņa tvēriens ap spieķi, kas bija piesiets pie muguras, kļuva ciešāks, kamēr viņš piesardzīgi spēra soli uz priekšu. "Zini, parasti, kad es dzenos pakaļ saviem draugiem, tur nav nekādas draudīgas rūkoņas."

Krūmi kaut kur netālu sakustējās, un MK sirds uzreiz uzlēca kaklā. Viņš smagi norija. "...Lūdzu, pasakiet man, ka te ir tikai tiešām dusmīgs suns."

Vēl viena rūkoņa ritēja cauri mežam, šoreiz tuvāk. MK lēnām pagriezās pret skaņu, viņa acis paplašinājās, kad viņš saprata, ka tā nāk no kaut kur tieši aiz kokiem priekšā. Un tas, kas to radīja, izklausījās daudz lielāks par jebkuru suni.