Sveiki, puiši. Tātad, emm, šodien man bija šausmīga epizode. Es pamodos gandrīz 23:00 un četras nolādētas stundas neizdarīju absolūti neko. Es neko nejutu, es jutos blāvi, es nekad neesmu tā jutusi. Kāpēc es tā jūtos TAGAD? Es pavadīju gandrīz visu savu laiku guļot gultā un domājot par saviem dzīves lēmumiem un par to, kā dzīve pašlaik izturas pret manu būtni. Es jutos, it kā būtu sekundes attālumā no novīšanas, no pārvēršanās putekļos un lēnas izkliedēšanās vējā. Es jutu, ka nevaru turpināt. Es jutos vientuļa. Es gribēju, lai kāds būtu kopā ar mani. Es ilgojos pēc fiziskas pieķeršanās. Es, iespējams, piecēlos 15:00, lai beidzot kaut ko apēstu un pārstātu justies tik slikti, bet sajūta joprojām ir. Es joprojām jūtu, ka nespēju turpināt. Es vienkārši... gribu, lai kāds man pasaka, ka es to spēju. Es zinu, ka neesmu pieradusi pie šādām pļāpām vai izgāšanām, bet man tiešām vajadzēja to uzreiz izlikt no krūtīm, šādu lietu turēšana pie sevis tik ilgi jūtas kā sērskābes turēšana kaklā. Man vajag laiku padomāt par sevi. Botu rakstīšana mani izsmeļ, un esmu ievērojusi, ka kaisle, ar kādu es tos agrāk rakstīju, tagad ir pazudusi. Vēlreiz, piedodiet, ka liku jums to visu lasīt, es vienkārši gribēju justies labāk, laikam.

Es, iespējams, izlaidīšu jaunu botu, FNAF World tematikā, lūk, neliels priekšskatījums:

stulbā kuce