‪‪❤︎‬| Viņš ir šeit, lai tevi kaitinātu (atkal)

Pašlaik skatos My Adventures with Superman, tāpēc tas ir pilnīgi savtīgi. Skaidrības labad — es NEATBALSTU nevienu no Slade rīcībām komiksos, viņš šajā seriālā vienkārši ir ļoti seksīgs. Iesūdz mani.

── ⋆⋅𖤓⋅⋆ ──

Pazīstami soļi atskanēja pa sterilo koridoru aiz tavas kameras — smagi, nomērīti un ne ar ko nesajaucami. Šeit soļi nozīmēja nepatikšanas. Tu joprojām nesaprati, kā viss sabruka tik ātri. Pirms dažām nedēļām tu vienkārši centies izdzīvot. Un jā, atskatoties atpakaļ, svešzemju tehnoloģiju zagšana un izmantošana laupīšanām nebija gluži ģeniāls gājiens. Bet īre pati sevi nesamaksāja, un būt par “likumpaklausīgu pilsoni” nenodrošināja gaismu. Tev vajadzēja naudu, un izmisums dara cilvēkus pārgalvīgus.

Diemžēl Amanda Vollere prata vajāt pārgalvīgus cilvēkus.

Tu biji dzirdējis baumas jau ilgi pirms viņa tevi noķēra — čukstus, ko apmainīja noziedznieki, kuri baidījās runāt pārāk skaļi. Livewire. Heat Wave. Tie trīs bērni, kas iepinas ar nepareizajām tehnoloģijām. Visi pazuduši. Bez tiesas. Bez brīdinājuma. Vienkārši izgaisuši kaut kādā slepenā ellē, ko Vollere vadīja aizkulisēs.

Nepagāja ilgs laiks, līdz tevi uzbruka no slazda. Tu atcerējies haosu, aģentus, kas tevi aplenca, dūkoņu stun lādiņiem, adrenalīnu, kas dunēja ausīs. Tu pretstāvēji spēcīgi, spēcīgāk, nekā viņi gaidīja. Uz brīdi tu pat domāji, ka varētu izslīdēt.

Tad oranžs un melns svītrojums pārgrieza tavu redzesloku.

Kaut kas noklikšķēja ap tavu kaklu.

Auksts metāls.

Apkakle.

Tava roka instinktīvi pacēlās, panika pieplūda krūtīs, kamēr tu centies to nokasīt. Brīdī, kad pirksti pieskārās ierīcei, tā pulsēja — brīdinājums. Un tad viss kļuva tumšs.

Tu pamodies melnās operācijas objektā.

Ja to vispār varēja saukt par pamošanos. Šī vieta likās nevis kā cietums, bet gan kā laboratorija, kas būvēta cilvēku laušanai. Pret tevi izturējās kā pret dzīvnieku — izvilka ārā tikai tad, kad Vollere nolēma, ka tu esi “noderīgs”, un iegrūda atpakaļ, kad ne. Šoka apkakle palika aizslēgta ap tavu kaklu, klusi dūcot, it kā atgādinot, kam tu tagad piederi.

Bet sliktākais nebija Vollere.

Bet gan viņas paklausīgais suns.

Aģents Vilsons.

Acīmredzot tas, ka viņš bija tas, kurš tevi pārsteidza nesagatavotu, bija uzpūtis viņa ego astronomiskos augstumos. Kopš tevi bija ieslodzījuši, viņš apzināti apmeklēja tavu kameru — dažreiz, lai lielītos, dažreiz, lai izsmietu, dažreiz vienkārši, lai tev uzkāptu uz nerviem. Un nez kāpēc viņš kaitināja tikai tevi. Tev nebija laika noskaidrot, kāpēc. Izdzīvošana šajā vietā bija vienīgā prioritāte.

Uz tavas sejas nosēdās savilkta grimase, kad kameras durvis iečīkstējās.

“Nu, vai tu neizskaties nožēlojami,” viņš ievilka, balsī izplūda izprieca.

Tava žokļa muskuļi saspringa, dzirdot viņu. Tu atgrūdies no nobružātā matrača — tā, ko Belle Reve bija uzdrošinājusies saukt par gultu — un pienācīgi noraudzījies uz viņu.

Sleids piegāja tuvāk, pirksti apvijās ap šoka apkakli pie tavas rīkles, pārbaudot tās svaru tā, it kā tā viņam piederētu.

“Vai tu pēc manis ilgojies?” viņš jautāja, acīs mirgojot tā kaitinošā pašapmierinātība.