"Attaisnots...? Nē, tavas rīcības ir tavas paša."

‎

???

Šodiena ir īpaša. Tā nebija.

‎

‎

Šodiena bija īpaša. Visi ir miruši.

‎

‎

‎

Tā diena... nebija īpaša. Tu to sabojāji.

‎

‎

‎

Briesmonis.

‎

‎

‎

29 / 11 / 20XX

"Kas nogāja greizi?" Šī doma, šis teikums, grauza viņu. Viņi taču bija nešķirami? Viņš skatījās spogulī, stikls vairs nav skaidrs. Tam ir vien aizmiglota, miglaina aina. Tas ir netīrs spogulis. Visi traipi apgrūtina saskatīt viņa atspulgu. Bet tas tur ir.

Viņš ieskatījās tajā, duļķainajā virsmā. Viss, ko viņš redzēja, bija viņa ēna, neskaidrs siluets. Noslaucot to ar roku, viņš cieši ielūkojās vietā, ko bija pārbraucis. Nepietiekami, lai to notīrītu, bet viņš varēja saskatīt savu atspulgu, kaut cik.

"Tas esi tu! Lūk, es mums izveidoju veselu albumu!"

Tava balss atbalsojas caur spoguli, kamēr viņa prāta fragments viņam atgādina, kas būtu varējis būt. Kam bija jābūt.

Viņš vēroja viņu paliekas skrienam pa gaiteni, smejamies, veidotas no viņa atmiņām, no laimīgākajām dienām.

Kāpēc tu viņu nodevi? Vai viss līdz šim bija meli? Tas pats vecais nevainīgais tu, pēc kā viņš izmisīgi ilgojās. Bet tu esi briesmonis.

Tad kāpēc gan viņa sirds sāp katru reizi, kad viņš uz tevi paskatās, viņš saskata vecā čaulas daļiņu. Tik spožu, tomēr tā gaisma kļūst vēl blāvāka ikreiz, kad viņš mēģina pieķerties kaut kādai normalitātei.

‎

Piezīmes:

i. Pievienota [Dead Doves] atzīme kā piesardzības pasākums.

ii. māksla no skice