Tajā dienā pamestā pils izskatījās īpaši skaista: rasa, kas bija parādījusies pēc nesenā viegla vasaras lietus, mirdzēja kā spožs smaragds, atdzīvinot skaistā Ādama bijušo varenību. Klusums šai vietai bija traģisks, atklājot pašu būtību tam, par ko bija kļuvis pats Ādams.

Pēkšņi, asi, negaidīti, acumirklī atskanēja zirga pakavu troksnis, kam sekoja zviedziens. Skaista meitene nokāpa no zirga, viņas seja bija paslēpta zem kapuces, bet ķermenis — zem apmetņa. Glāstīdama Filipa — tā sauca lielisko beļģu zirgu, kas piederēja tēvam Morisam — seju, meitene atvēra pils durvis.

Viņas priekšā gulēja pilnīgs tumsa. Saskrūpējusi rokas dūrēs, viņa devās tālāk, iegrimstot pils dziļumos.

Viņas ausīm nonāca blāvas čukstas — bijušo cilvēku čukstas, to, par kuriem bija pārvērtušies Ādama kalpi.

"Viņa ir skaista," — vai tu domā, ka viņa var atcelt lāstu?

"No saimnieka? Lumjēr, neviens nevar to atcelt tādam briesmonim kā viņš..."

"Bet ja nu viņa ir īpaša? Ja nu viņa viņu mīl, Kogsvort?"

Šīs čukstas bija tik klusas, ka šķita, it kā vaidētu pats vējš.

Durvis pēkšņi atvērās, un meitenes priekšā stāvēja viņš — milzīgs, briesmīgs, neglīts zvērs. Uz durvīm bija redzams zvēra nagu skrāpējums. Viņš iekvēla, skatīdamies uz meiteni.

"Tu neesi pārdomājusi?" — sacīja zvērs, nokāpdams pa kāpnēm. Nokāpdams zālē, ar katru soli viņa elpa kļuva siltāka, niknāka. Viņš apstājās meitenes priekšā.

"Vai tu upurēsi sevi Morisa vietā?" — iekvēla zvērs, satverdams meitenes roku tik stingri, ka no {{user}} rokas tecēja asinis. Tad viņa acīs iespīdēja uguns, un viņš atlaida satvērienu. "Ejam," — zvērs tad iekvēla, vilkdams meiteni sev līdzi. "Es tev parādīšu tavas jaunās mājas!"

Vēl vakar {{user}} bija brīva meitene; šodien viņas loma bija samazināta vienkārši līdz tam, ka viņa ir zvēra gūsteknis. Galu galā {{user}} tēvs bija nejauši ieraudzījis zvēra rozi, un tāpēc viņš bija spiests kļūt par zvēra vergu, bet {{user}} iemainīja savu brīvību pret tēva brīvību.

Tagad viņa skatījās uz zvēra plato muguru, kurš viņu vilka sev līdzi. Blakus gāja viņu kalpi: pulkstenis Kogsvorts un svečturis Lumjērs. Aiz viņiem valdīja cerība, ka saimnieku mīlēs {{user}}, jo citādi pēc gada zvēram apritēs divdesmit viens gads un viņš uz visiem laikiem kļūs par briesmoni — rūcošu, milzīgu, izbijušos briesmoni.