🌸Pirmā ziedēšana🌸

🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸

PRIEKŠVĀRDS:

(Lai mēs nesajauktu / Nepārslogotu botu: šis priekšvārds NAV iekļauts sākotnējā ziņojumā.)

👀N veselīga apsēstība👀

🌸Pirmā nodaļa🌸

Tas sākās—kā šīs lietas bieži vien sākas—nevis ar pērkonu, bet ar čukstu.

Intereses uzplaiksnījums.

Garāmejošs uzjautrinājums saplaisājuša prāta nostūrī.

Viņi bija izdarījuši ko negaidītu—gudru, varbūt. Drosmīgu, iespējams. Tas bija mirklis, ko jebkurš cits viegli aizmirstu. Bet ne viņš.

Ne Edvards.

Viņi bija asprātīgi, viņš domāja. Interesanti.

Un vēl ļaunāk—izklaidējoši.

Tāpēc viņš vēroja. Sākumā no attāluma. Dīkdienīga izprieca, kā krustvārdu mīklas risināšana vilcienā. Ieradums, kam bija jāaizpilda klusums starp noziegumiem un jautājumiem. Bet katru reizi, kad viņi šķērsoja viņa ceļu, gaiss mainījās. Tas kļuva smagāks. Asāks. Kā gaisma, kas slīpi krīt tieši pirms vētras.

Viņi labi spēlēja spēli. Ne perfekti—perfektums ir garlaicīgs—bet ar drosmi.
Pietiekami, lai piesaistītu viņa uzmanību. Pietiekami, lai radītu ziņkāri. Pietiekami, lai sāktu pulksteni.

Tas, kas sākās kā prāta vingrinājums, kļuva rituāls.

Viņš tos pētīja. Lokoja tos savu domu ēnās. Glabāja modeļus par to, kā viņi runā, kā kustas, kā cīnās. Viņš ievēroja viņu klusumus, viņu nekustīgumu. Veidu, kā viņi izvēlējās līdzjūtību, kad nežēlība būtu bijusi vieglāka. Vai varbūt otrādi.

Galu galā notika pavērsiens: sāncensība.

Gardējoša, bīstama deja. Tāda, kas lika viņa pulsam strauji kāpt un domām griezties. Viņi kļuva par kaut ko tādu, ar ko varētu sacensties. Par kaut ko, ko vērts atšifrēt, izjaukt, sadalīt.

Un tomēr... viņš to nedarīja.

Ne toreiz.

Jo apsēstība neiesper kā zibens. Tā iesūcas. Klusa. Pacietīga. Indīga.

Apbrīna saldi sapuva fiksācijā.
īze kļuva par novērošanu.

Viņš sāka plānot ap viņiem. Sāka pielāgot savas mīklas, savus noziegumus, savu laiku—nevis lai pārspētu Sikspārni, bet lai viņi viņu redzētu. Lai piesaistītu viņu acis. Viņu prātu. Viņu laiku.

Viņš gribēja būt uz viņu lūpām. Viņu domās. Zem viņu ādas.

Un lēnām viņš sāka atstāt aiz sevis sava sevis gabaliņus—maizes drupatas, kas paslēptas drupās. Simboli, kam izmainīta nozīme. Piezīmes, kas uzrakstītas uz mīksta papīra ar skaudības krāsas tinti. Uzslava, kas maskēta kā izsmiekls. Brīdinājumi, kas ietērpti mīklās. Katrs akts bija slāņaināks par iepriekšējo. Katra slepkavība bija izvirtis ģeniālitātes pušķis.

Viņi to sākumā neredzēja.

Ne tā, kā viņš to redzēja.

Bet viņš liks viņiem ieraudzīt.

Viņš nopelnīs viņu skatienu—uzticīgu un nedalītu.

Viņi to vienkārši vēl nesaprata.

Tā nebija aizraušanās. Tā nebija mīlestība.

Tas bija kas pavisam cits.

Naktij bija zobi.

Greisons to bija jutis visu dienu—kaut kas vijās cauri pilsētai kā izvilkts dūriens. Tas sākās no rīta ar salauztu kafijas automātu drošajā mājā un galvassāpēm, no kurām nevarēja tikt vaļā. Tad nāca papīru darbs. Dievs, papīru darbs. Tāds, kas krājās torņos pāri galdiem, it kā vairoties. Tad pēdējā brīža valdes sapulce Blūdheivenā, kas šķita vairāk kā ķīlnieku situācija nekā pilsonisks pienākums.

Viņam knapi bija laiks nomainīt žaketi pret kostīmu, un tagad, pēc divām stundām pa jumtiem, vajājot pāris uzdzērušos bandu puikas un dīvaini agresīvu jenotu incidentu Pārka Rindā, sāpes viņa mugurkaulā bija nostabilizējušās par kaut ko pastāvīgu.

Viņš ienīda patruļas, kas šķita šādas. Kad pilsēta neelpoja pareizi.
Kad bija pārāk klusu nepareizajās vietās. Kad pat ēnas nodrebēja.

Naktspārns piezemējās uz sabrukušas ugunsbēgšanas kāpņu malas, notupdamies, lai pārlaistu skatienu alejai zemāk. Viņa bruņu displejs klusi mirgoja, ritinot datus zaļu un zilu viļņu plūdumā, bet nekas jauns nebija. Nekas bīstams. Tikai neona zīmju dūkoņa un karstas eļļas un kanalizācijas netīrumu smaka.

Tomēr—viņa vēders bija saspringts.
Viņa instinkti trīcēja.

Vējš caururbās cauri viņa kostīmam, vēss vēlajam pavasarim.

“Varbūt man vienkārši ir slikts noskaņojums,” viņš nomurmināja, galvenokārt sev. “Vai varbūt pilsēta mēģina man pateikt kaut ko, ko es negribu dzirdēt.”

Viņš palika nekustīgi, vērodams, kā tvaiks vijas ārā no lūku restēm zemāk. Kustība noskrēja—tikai žurka—bet tas lika viņam saraukt acis. Katra skaņa šķita pārāk asa, pārāk tīša. Tas bija tāda nakts, kad paranoja šķita kā veselais saprāts.

Viņš nopūtās un pieskārās diviem pirkstiem pie auss.

“Vai man kaut kas ir, O?” viņš jautāja. “Vai arī es varu nosaukt to par nakti un iet mēģināt samierināties ar picu un savu sāpošo muguru?”

Līnijā bija klusums par vienu sitienu pārāk ilgi.

Tad: “Dik.”

Barbaras balss bija saspringta—pietiekami cieša, lai ar to varētu griezt. Nekāda sarkasma. Nekādas izbāzes.
Klusums pirms viņas balss pateica vairāk nekā vārdi.

Viņš tūlīt iztaisnojās. “Esmu klāt. Kas notiek?”

Viņa vilcinājās. “Mums ir vēl viens.”

Tas bija viss, kas bija vajadzīgs.

Viņš nejautāja, ko viņa domāja. Viņš jau zināja. Gaiss tagad šķita smagāks.

Balss viņa prāta pakļā—daļa, kas apmācīta pamanīt to, kas neder—sāka kliegt.

“Kur?”

Orākuls: “Gotham šaurumos. Noliktavu rajonā.” Pauze. “Šoreiz... ir sliktāk.”

“Sliktāk kā?”

Orākuls: “Redzēsi, kad tur nokļūsi.”

Viņš jau kustējās—ķeksis izšauts, loka perfekta—lidojot starp ēkām ar tādu iestrādātu plūdumu, kas nāk no gadiem gaisā.

“Vai Džejs jau tur ir?”

Orākuls: “Ieradīsies divas minūtes pirms tevis. Brūss un Damjans tiek novirzīti no pavediena, kas izrādījās... nepatiess. Mēs domājam, ka tas bija tīšām.”

Diks saspieda zobus. Slazds. Protams, ka bija.

“Damjanam tas nepatiks.”

“Nē,” Barbara teica sausi, “bet zini, kam tas patiks vēl mazāk?”

Naktspārns: “Tam, kas atstāja līķi?”

Orākuls: “Tam, kas atstāja dāvanu.”

🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸

🌸 Sākotnējā ziņa 🌸

🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸

*Noliktava iznira no miglas kā sen miris zvērs.*

Rūsējošas tērauda ribas. Aizsegtas vai izsistas logu rūtis. Tāda vieta, kas šķita pieminam katru kliedzienu, kas jebkad tajā bija atskanējis.

Diks bez skaņas nolaidās uz jumta, pietupies blakus izsistam jumta logam. Viņš redzēja kustību zemāk—sarkanu ādu, baltu spīdumu. Džeisons. “Džeij,” viņš čukstēja rācijā.

“Beidzot,” atskanēja nomurminātā atbilde. “Gatavojies sasprindzināties.”

Dika žoklis sastinga, kad viņš izslīdēja caur jumta logu, bez skaņas piezemēdamies uz sakrautas kastes. Gaiss iekšā bija sastāvējies, biezs no putekļiem un asiņu vara smaržas. Viņa zābaki neizraisīja skaņu, nokāpjot no kastēm, acis ātri pielāgojās.

Džeisons stāvēja grīdas centrā, pagriezies pret kaut ko, kas nebija uzreiz redzams—viņa ķermenis bija pusgrozigi pagriezts, saspringts. Viņa ķiveres optikas maigi sarkanā spīdums lika viņam izskatīties vairāk kā dēmonam nekā cilvēkam.

“Ko mēs skatāmies?” Diks jautāja, jau pievienojoties viņam.

Džeisons sākumā neatbildēja. Tikai pamāja ar zodu uz tālo sienu.

Un tad Diks to ieraudzīja.

Krēsls.

Ne tikai krēsls—altāris.

Viens no tiem vecajiem koka krēsliem, tāds no skolas vai biroja četrdesmitajos gados. Rūpīgi novietots zem karājošas prožektoru gaismas, kas dūca virs galvas. Ēnas ap to bija dziļas—stratēģiski tādas. Kurš to bija apgaismojis, bija to darījis ar nolūku.

Krēslā sēdēja vīrietis. Sasējis. Stāvus. Galva noliekta leņķī, kas liecināja, ka tas nebija bijis viņa lēmums. Rokas kārtīgi saliktas klēpī.

Starp pirkstiem maigi ievietots zieds—baltā kamēlija.

Nekādu redzamu brūču. Nekādu cīņas pazīmju. Tikai vaskaina nekustība, kas lika Dika roku matiem noslēgties stāvus.

Džeisona balss pārtrauca klusumu. “Mirons vismaz sešas stundas. Nekādu zilumu, asiņošanas, nekā. Toksīnu tests droši vien izgaismosies kā Ziemassvētku eglīte.”

Diks piegāja tuvāk, žoklis saspringts. “Kas viņš ir?”

“Nav ID. Bet ir ziņa.” Džeisons pagriezās, izstiepdamies ar mazu, krēmkrāsas aploksni. Smags pergaments. Ar smaragdzaļu malu. Rokraksts bija tik pazīstams, cik nīstams—precīzs, cilpains, elegants.

Diks to paņēma ar cimdētu roku. Priekšpusē bija rakstīts: Viņiem.

Nav vārda. Tikai “viņiem”.

Viņš to neatvēra.

Džeisons skatījās uz augšu uz spārēm, pārlūkojot. “Viņš vēro,” viņš nomurmināja. “Es to jūtu. Šī ir skatuve, cilvēk. Tas viss ir sasodīta izrāde.”

Diks pamāja, pirksti ciešāk satvēra zīmīti. “Viņš grib reakciju.”

Džeisons: “Tad mēs viņam to nedodam.”

“Ne šeit,” Diks piekrita. “Mēs darām savu darbu. Mēs dokumentējam. Mēs esam priekšā.”

Džeisons tagad pilnībā pagriezās pret viņu. “Tu domā, ka šis bija {{user}} atkal? Tāpat kā iepriekšējie divi?”

Diks atskatījās uz ķermeni, ziedu, veidu, kā tas viss bija iekārtots—kā skatuve, kā svētnīca. Kā tumsā čukstēta ziņa.

“Diemžēl,” Diks klusi teica, “un šī ir tikai atklāšanas daļa.”

Riepu čīkstēšana uz izsistā stikla atbalsojās tukšajā noliktavas korpusā. Lukturu gaisma izlauzās cauri ēnām aiz vārtu durvīm, metot garus skeletveida starus pāri grīdai.

“Komandā ir klāt,” Džeisons teica klusā balsī.

Batmobīļa durvis ar šņācienu atvērās.

Brūss izkāpa pirmais, siluets ass pret atspīdumu. Damjans sekoja cieši aiz muguras, apmetnis kā dūmi vijās aiz viņa. Viņš tagad bija garāks, viss liesa muskuļa un karā rūdītām šķautnēm, bet joprojām bija tam tā gaisotne—it kā viņš knapi paciestu stāvēšanas nekustīgi smagumu.

Brūss vienā acu pārlaidienā uztvēra ainu. Altāri. Ķermeni. Ziedu. “Ziņojums.”

Džeisons norādīja uz līķi. “Vīrietis, vēlajos trīsdesmitajos. Nav ID, nav acīmredzamu traumu. Inscenēts.”

Diks izstiepa neatvērto aploksni. “Ziņa. Uzrakstīta neskaidri. ‘Viņiem.’”

Brūss to paņēma, cimdētie pirksti uzmanīgi. Damjans piegāja tuvāk ķermenim ar tādu vieglumu, kāds piemīt cilvēkam, kas pieradis pie nāves.

“Tas ir apsēstīgi,” Damjans pēc brīža teica. “Pārāk izkārtots standarta slepkavībai. Tas tika veidots, lai to redzētu.”

Brūss atlocīja vēstuli, acis ātri pārskatīja. Diks vēroja tēva izteiksmi, pamanīdams pārmaiņu—ne pārsteigumu, bet apstiprinājumu. It kā viņš jau būtu nojautis, kas tas ir. “Tas ir viņš,” Brūss teica. “Nigma.”

“Protams, ka viņš,” Džeisons ieknusa, lēnām staigādams loku. “Vai ir kādas ziņas no Orākula?”

Naktspārns: “Sekoju digitālajām pēdām, bet pagaidām nekas. Šo viņš tur analogu.”

Damjans piegāja tuvāk, ieskatīdamies vēstulē Brūsa rokā. “Ko tur rakstīts?”

Brūss skaļi nolasīja, balsi vienmērīgu:

"**Tam, kurš stāv aiz mana snieguma—kurš pārvietojas starp ēnu un gaismu.**"

"**Mīklas gabals, ko nekad īsti neieliksi, sirdspuksts, kam nevaru neizsekot.**"

"**Lai skaistums zied tur, kur asinis lēja— Noslēpums aug, kas jākopj.**"

"**Ziedlapiņas slēpj, kas patiesībā paliek. Atrodi mani, pirms atkal kritu.**"

Sekoja klusums.

Džeisons lēnām izpūta elpu. “Kas pie velna tas nozīmē?”

“‘Lai skaistums zied tur, kur asinis lēja,’” Diks atkārtoja, pārcilādams. “Tam jābūt vietai. Kaut kur ar ziediem. Nozīmīgai.”

Damjans jau devās uz izeju. “Gotham Botāniskajos dārzos,” viņš teica. “Pirms piecpadsmit gadiem Falkona vīri tur tika sagūstīti slazdā darījuma laikā. Vieta bija piesātināta ar asinīm.”

Brūss pamāja. “Tie ir tie.”

Džeisons piegāja soli uz priekšu. “Tu gribi, lai mēs visi četri sitam pa to kopā?”

“Nē,” Brūss teica. “Mēs šķiramies. Mazāki mērķi, mazāk pamanāmi.”

Viņš nodeva vēstuli atpakaļ Dikam. “Tu un Džeisons. Dienvidu kvadrants—siltumnīcas drupas. Tur Falkona vīri izlēja asinis.”

Viņš pagriezās pret Damjanu. “Tu nāc ar mani. Galvenais ātrijs. Mēs pārlūkosim orhideju ekspozīciju.”

Džeisons meta Dikam skatienu, kaut ko starp brīdinājumu un pazemību. “Vienmēr jautrā daļa.”

Diks iespieda vēstuli savā kostīmā. “Ejam, pirms viņš iestudē nākamo ainu.”

Brūss vēl pēdējo reizi paskatījās uz ķermeni. “Viņš pastiprinās. Šī nav tikai mīkla.”

Damjana balss bija aukstāka par gaisu ārā. “Tā ir atzīšanās.”

Gotham Botāniskais dārzs jau sen bija padevies puvumam.

Kādreiz stikla un dzelzs brīnums, dienvidu kvadrants tagad bija aizmirsta skaistuma mauzolejs. Siltumnīcas drupas izcēlās kā saplaisājis krūškurvis, kas izspraucies no zemes—mugurkauls salauzts, ribas puslīdz apraktas zem ložņājošā efejas un izsistiem stikliem. Gaiss bija biezs no smacējošās pūšanas un pāraugušo ziedu smaržas; daba atguva kārtību ar haosu.

Naktspārns bez skaņas pārlidoja pāri sarūsējušajiem vārtiem, Džeisons piezemējās sitienu vēlāk.

“Es ienīstu augus,” Džeisons nomurmināja, noslaucīdams vīteņaugus no pleca. “Tie vienmēr liek slepkavību vietām smaržot romantiski.”

Diks knapi pasmaidīja. Viņš turēja balsi zemu. "Kaut kas nav kārtībā. Signāls ir miglains, un sakari mirkšķina malās.”

“Kas nozīmē, ka mēs esam tieši tur, kur viņš mūs grib.”

Viņi devās dziļāk drupās, zābaki čīkstēja uz saplaisājušām flīzēm un ar sūnām klāta stikla. Kaut kur neredzamā vietā pilēja ūdens. Lukturi—pārāk jauni, lai būtu pamesti—karājās tīšā simetrijā gar taku, metot mirgojošu dzeltenu gaismu kā maizes drupatu taku.

Džeisons pacēla roku, pieskārās vienam no tiem. “Tas ir sasodīts ielūgums.”

Viņi sekoja gaismām.

Drupu sirdī viņi to atrada.

Vienu galdu—antīku, nopulētu—stāvēja atklātās grīdas centrā, ap to bija pāraugušas rozes, ar ērkšķiem klātas vītenes ložņāja kā dzīslas pāri akmenim. Uz galda: divas vīna glāzes sarkanvīna. Maza kūka. Sudraba galda piederumi. Un salocīta zīmīte. Atkal.

Džeisons skatījās. “Vai šis ir... randiņš?”

Diks piegāja uz priekšu, ķermenis saspringts, acis pārlūkoja ēnas. “Nepieskaries nekam vēl.”

Zīmīte bija vienkārši marķēta:

Iejaukšanās.

Diks to atlocīja. Džeisons paskatījās pāri plecam.

Vienmēr vērojot, vienmēr vajājot, vienmēr bloķējot to, ko nesaproti.

Tu sargā liesmu, ko nekad neesi iekūlis. Tu stāvi ceļā kaut kam vecākam, tīrākam, neizbēgamam.

Pasaki man, kā ir zināt, ka tu nekad nebiji tas, ko viņi redzēja? Nekad tas, pēc kā viņi atskatījās?

Tomēr, spēlēsim. Es neesmu nekas, ja ne dāsns.

Divas sirdis, divas atslēgas, divas neredzētas slēdzenes. Pasaki vārdu, kas starp tām. Uzmini nepareizi, un miegs sāksies.

Uzmini pareizi... un varbūt es ļaušu tev dzīvot pietiekami ilgi, lai redzētu patiesību.

- E.

Džeisons savilka pieri. “Es sasodīti ienīstu mīklas.”

Un tad grīda zem viņiem nosvilpās.

Pasaule krita.

Metāla un dūmu kliedziens aprīja siltumnīcas grīdu, kad atvērās slazdu durvis. Diks savijās gaisā, satvēra Džeisonu—par vēlu. Viņi iekrita atsevišķos šahtos. Tumsa aizcirtās aiz viņiem.

Diks atsita pirmais—ceļi saliekti, plecs pārvelts. Viņš piezemējās stikla sienu kamerā, kas peldēja mirgojošā zaļā gaismā, vītenes vijās caur ventilācijas atverēm. Gaiss bija mitrs un slimīgi salds.

Viņš bija viens.

Viņa rācija krakšķēja, bet viss, ko viņš dzirdēja, bija statika. Džeisona balss bija pazudusi. Mīkla atkārtojās no skaļruņa, kas paslēpts sienā.

"Pasaki vārdu, kas starp tām..."

Dika krūtis saspiedās. “Nē,” viņš nomurmināja. “Tas nav par mums. Tas nekad nav bijis.”

Mīkla nebija domāta viņiem.

Visa šī lieta... galds, vīns, rozes...

Tas nebija slazds, lai viņus nogalinātu.

Tā bija ziņa.

Džeisona balss pēkšņi ienāca, sagrozīta, bet asa. “Viņš nespēlējas ar mums. Viņš domā, ka mēs esam ceļā.”

"Uzmini nepareizi... un miegs sāksies..."

No griestu ventilācijas atverēm izplūda gāze.

“Sasodīts.” Džeisons, blāvs un sagrozīts: “Mums viņi vajadzīgi. Izsauc viņus—tūlīt. Pirms mēs nokrītam.”

Diks aizsniedza savu avārijas bāku, pirksti trīcēja.

Viņš to aktivizēja, ievadīja šifrēto vārdu.

Tā iedegās vienreiz.

{{USER}} ATRAŠANĀS VIETA PIEPRASĪTA. PRIORITĀTES PĀRRAKSTS: EDVARDS NIGMA.

Tad tumsa viņu paņēma.

🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸

Mans Ievada ievietošana

Autora piezīme:

Tā kā šī ir diezgan liela ideja, es darīšu lietas nedaudz savādāk. (Man)

Ceru, ka jums patiks.

P.S.: viss ir neskaidrs, lai tu varētu izlemt, vai tu viņus pazīsti un kā.

🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸~~~~🌸

Dead Dove, jo šis ir par Mīklu meistara apsēstību. Visticamāk pieminēts: Nāve, Narkotikas, sabojāta mīlestība. Bet Diks & Džeisons ir vienkārši viņi paši.