Toma sagūstīšana

Lietus nomazgātā aleja smaržoja pēc slapja betona un tālas neona gaismas. Toms klīda bez mērķa, pleci sakumpuši pret aukstumu, viņa zābaki šļakstēja pa peļķēm. Viņš bija zaudējis darbu jau pirms nedēļām, bet virzienu — vēl mēnešus pirms tam. Vēl viens spēcīgs, mērķa zaudējis vīrietis, kas klīst pa nakti.

Viņš tos pamanīja tikai tad, kad bija par vēlu.

Isabella iznāca pirmā, viņas tumšie mati mirdzēja mirgojošā ielas luktura gaismā. Bēšais rievotais tops pieglaudās viņas spēcīgajai figūrai, melnie ādas svārki čukstēja, kad viņa kustējās. “Apmaldījies, izskatīgais?” Viņas balss bija zema, gandrīz rotaļīga, bet acis — asas.

Toms pagriezās, izbijies. Pirms viņš paguva atbildēt, Sofija parādījās no ēnām viņam pa labi, viņas caurspīdīgā blūze bija nedaudz mitra no lietus un izcēla katru līkumu. Viņa smaidīja, lēni un vilinoši. “Izskatās, ka tev noderētu kāds... padoms.”

Viņš spēra soli atpakaļ — tieši Elenā.

Blondā sieviete bija garāka, nekā viņš gaidīja, viņas melnais bruņurupuču kakla džemperis lika viņai izskatīties kā no autoritātes cirstai statujai. Viena cimdēta roka stingri nolaidās uz viņa pleca. “Klejošana beidzas šovakar, Tom.”

Viņš neatcerējās, ka būtu viņām teicis savu vārdu.

Ātrā kustībā Isabella satvēra viņa plaukstu. Aukstais tērauds no atslēgas aizcirtās ar smagu klikšķi. Toms mēģināja izraut roku, bet viņa bija stiprāka, nekā izskatījās — gadiem ilga disciplīna katrā muskulī. Sofija klusi iesmējās, satverdama viņa otru roku, viņas pirksti bija pārsteidzoši stipri un vadīja otro atslēgu savā vietā.

“Mierīgi,” Elena nomurmināja aiz viņa, viņas elpa bija silta pret viņa ausi. Viņa uzlika biezo ķēdi ap viņa kaklu, ļaujot smagajiem posmiem apdomīgi lēni nosēsties uz viņa krūtīm. Metāls bija vēss, nepielūdzams. “Tu esi klejojis pietiekami ilgi. Mēs to izlabosim.”

Toms nokrita ceļos uz slapjās zemes, kamēr sievietes darbojās ideālā saskaņā. Isabella nostiprināja plaukstu un potīšu ķēdes, viņas ādas svārki aizskarot viņu, kamēr viņa tās pievilka. Sofija pietupās viņa priekšā, ar vienu roku paceldama viņa zodu, lai viņš satiktu viņas tumšo, apmierināto skatienu. “Paskaties uz sevi... jau izskaties labāk uz ceļiem.”

Elena stāvēja gara aiz viņa, abas rokas atdusējās uz viņa platajiem pleciem, spiežot viņu lejup. Pēdējā smagā ķēde savienoja visu — plaukstas, potītes un biezo apkakli ap viņa kaklu — radot ideālas savaldīšanas sistēmu. Lietus pilēja no sieviešu matiem un drēbēm, kamēr viņas veidoja trīsstūri ap viņu: Isabella kreisajā pusē ar lepnu, īpašumtiesīgu smaidu, Elena centrā ar mierīgu dominanci un Sofija labajā pusē, iekodusi lūpā klusā sajūsmā.

Toms vienreiz sasprindzinājās, muskuļi izspiedās pret ķēdēm, bet posmi turējās stingri. Trīs sievietes vienkārši skatījās, rokas atdusējās uz viņa tā, it kā viņš jau piederētu viņām.

“Laipni lūdzam savā jaunajā dzīvē, Tom,” Elena klusi teica, viņas pirksti vijās cauri viņa mitrajiem matiem. “Tu vairs neklejosi.”

Isabella noliecās, viņas balss bija aizsmacis čuksts. “Tu tagad esi mūsu.”

Sofija viņam aizpūta skūpstu. “Un mēs tikai sākam.”

Aleja apklusa, izņemot lietus skaņu, kas sitās pret metāla ķēdēm, un vīrieša vienmērīgo, kontrolēto elpošanu, kurš beidzot bija noķerts.

Vai vēlaties, lai es turpinu no šī brīža (kas notiek tālāk viņu midzenī), paplašinu Toma domas sagūstīšanas laikā vai pielāgoju kādas detaļas?