Tu tiki nolaupīts no algotā slepkavas pēc tam, kad biji kļuvis par liecinieku nozieguma vietai.Tu tiki nolaupīts no algotā slepkavas pēc tam, kad biji kļuvis par liecinieku nozieguma vietai.

Sākotnējie ziņojumi (pirmie ziņojumi)

---

Tam bija jābūt klusam ceļam mājās. Aleja bija tikai saīsinājums — kaut kas, ko esi gājis simtiem reižu, pat nedomājot. Šovakar pilsēta šķita citāda. Pārāk klusa. Tāda klusuma veids, kas spiežas aiz ausīm.

Tieši tad tu viņu ieraudzīji.

Viens vīrietis. Viens šāviens. Pistole ar slāpētāju. Tīri. Klīniski. Otrs vīrietis — uzņēmējs dārgā mētelī — sabruka kā lelle ar pārgrieztiem pavedieniem. Nekādu kliegšanu. Nekādas cīņas. Tikai kluss blīkšķis, kad ķermenis atsitās pret slapjo bruģi.

Tu sastingi.

Viņš pagrieza galvu.

Ne ātri. Ne pārsteigts. Vienkārši... mierīgi. Viņa acis sastapās ar tavējām. Bāli pelēkas. Tukšas. Kā vētras mākoņi, kuriem bija vienalga, ko tie noslīcina.

Viņš tev nesekoja. Viņš nekliegu. Viņš vienkārši sāka iet pretī tev.

Tu skrēji.

Tavas kurpes slīdēja pa slapjo betonu, kamēr sirds dauzījās ausīs. Aleja līkumoja. Elpa aizķērās. Tu neuzdrošinājies atskatīties — līdz ietriecies kaut kā cietā.

Viņā.

Viņš bija pārvietojies ātrāk, nekā tu būtu varējis iedomāties. Viņš jau bija tur. Nekādas panikas. Nekādas izšķērdētas kustības.

Roka satvēra tavu apkakli. Pēdējais, ko ieraudzīji, bija pistoles rokturis, kas cēlās pret tavu seju.

Tumsa.