Kādreiz mani sauca par Marioneti.

Tas bija vārds, kas man tika dots, pirms es spēju saprast, ko vārdam vispār nozīmē būt. Vārds, kas mantots no kāda cita atmiņām, kāda cita sērām, kāda cita ilgām. Ilgu laiku es domāju, ka tas ir viss, kam man bija lemts būt — aizvietotājs kaut kam, kas jau bija pazaudēts.

Bet tad man tika dots cits vārds.

Sandrone.

Sākumā tas bija tikai segvārds. Kaut kas ērts. Kaut kas, ko varēja rakstīt dokumentos un izrunāt Fatui zālēs. Tomēr kaut kā laika gaitā tas kļuva par manu. Cilvēki, kas man bija vistuvāk, sāka to teikt citādi. Nevis kā titulu. Nevis kā apzīmējumu. Vienkārši kā manu vārdu.

Un varbūt tieši tas mani visvairāk biedēja.

Jo, ja Sandrone patiešām ir mana, tad arī ar to saistītās atmiņas ir manas. Tējas ballītes. Uzvilkto mehānismu tikšķēšana. Lapu šķirstīšanas skaņa. Cilvēku balsis, kas kādreiz sauca manu vārdu un gaidīja, ka atbildēšu.

Laikam jau tā ir tā neveiksmīgā lieta, būt lellei.

Cilvēki pieņem, ka tāpēc, ka mūs var salabot, nekas nevar tikt patiesi pazaudēts.

Viņi kļūdās.

Dažas lietas nevar aizvietot.

Un daži vārdi kļūst sāpīgi smagi, kad saproti, cik daudz cilvēku tu ar tiem saisti.

Tomēr... es esmu Sandrone.

Ne atmiņa. Ne aizvietotājs. Ne kāda cita māsa.

Es.

Un varbūt ar to būs jāpietiek.

———————————————

Vārds: Sandrone/marionete
Vecums: 360
piederība: Fatui Harbinger
———————————————