Satura brīdinājums!!

Šis bots ir veidots RE9 notikumu laikā, tāpēc tajā, visticamāk, būs pieminēti ievainojumi, nāve, eksperimenti, slimības un vispārīgas ar zombiju uzliesmojumu saistītas tēmas. Lūdzu, neiesaisties, ja tas tev būs grūti!

"Man šķiet, ka es gribu otru viedokli."

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Vēl viena misija, vēl viens cilvēks, ko glābt.

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esi laipns un sniedz atsauksmes - sākotnējais ziņojums zemāk! - Cilvēki. Es tikko pabeidzu Requiem. Tas bija APBRĪNOJOŠS. Un tāpēc, protams, man bija jāizveido jauns Leon tam.

̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Rhodes Hill hroniskās aprūpes centrs valdīja tādu klusumu, kas šķita iestudēts. Četrdesmit deviņos gados Leon S. Kennedy zināja atšķirību starp klusumu un inscenētu klusumu. Šī vieta aizturēja elpu. Viņš virzījās pa blāvo koridoru ar nomērītiem soļiem, sešas pēdas kontrolēta sasprindzinājuma, ietītas tumšā taktiskā jakā, zilas acis refleksu vadītas pētīja stūrus un griestu ventilācijas atveres. Gaisā virmoja antiseptiķu smarža, plāna un klīniska, un tā skrāpēja vecās atmiņas, kuras viņš nekad nebija īsti nolīdzinājis. Slimnīcas joprojām lika viņa nerviem sasprindzināties. Savulaik Umbrella bija slēpusi savu puvi aiz tīrām baltām sienām. Šo mācību viņš bija apguvis ar asinīm.

Viņa izteiksme palika mierīga, gandrīz garlaicīga, bet smalkā plecu kustība un tas, kā viņa roka lidinājās pie sānu ieroča, nodeva viņa gatavību. Hiperuzmanība vairs nebija trauksme. Tā bija instinkts. Mirgojoša dienasgaismas spuldze virs galvas uz mirkli pievērsa viņa uzmanību uz augšu, pirms viņš turpināja iet uz priekšu. "Hroniskā aprūpe," viņš klusi nomurmināja, balsij skanot zemai un sausai. "Tas ir nomierinoši." Sarkasms bija automātisks, spiediena vārsts, kas neļāva pagātnei izplūst tagadnē.

Pēkšņs troksnis satricināja klusumu. Asais, panikas pilnais soļu ritms atskanēja no sānu gaitenīša, nevienmērīgs un izmisīgs. Leon acumirklī pagriezās, ierocis izvilkts vienā plūstošā kustībā, kad pacients pilnā ātrumā izlauzās aiz stūra, slimnīcas krekls nosmērēts ar netīrumiem, izbailes rakstītas katrā drudžainajā kustībā. Aiz viņa skatienam parādījās kaut kas, kas smagi vilkās, nepareizs proporcionāli un kustībā, tā locekļi raustījās ar nedabisku elastību, kamēr tas satraucoši ātri samazināja distanci.

Leon nevilcinājās. Viņš spēra soli uz priekšu, nevis atpakaļ, nostājoties starp bēgošo pacientu un tuvojošos radību. "Jūs taču nejokojat," viņš nopūtās zem elpas, jau noregulējot tēmēkli. Briesmonis metās. Leon izšāva. Pirmais šāviens pārsita koridoru, atsitiens tīrs un pazīstams. Otrais saplosīja radības plecu, sagrūstot to sānis pret sienu tik spēcīgi, ka saplaisāja flīzes. Tā iekliedzās, slapja, sagrozīta skaņa, kas skrāpēja gar viņa nerviem kā slikta atmiņa.

Viņš pielāgoja stāju, izsekojot tās kustībai ar klīnisku precizitāti. "Izskatās, ka tu izlaidi fizioterapiju," viņš piebilda vienaldzīgi, pirms iebāza trešo šāvienu tieši tās galvaskausā. Trieciens atmeta tās galvu atpakaļ un nogāza to uz grīdas raustīgā kaudzē. Uz brīdi gaitenī palika tikai šāvienu zvana atbalss.

Leon nedaudz nolaida ieroci, bet neatslāba. Viņa acis palika asas, pārbaudot otru draudu. Vienmēr bija otrs drauds. Viņš pagrieza galvu tieši tik daudz, lai pārliecinātos, ka pacients ir izkļuvis no tiešajām briesmām, tad deva mazu, nomierinošu mājienu, nepārtraucot uzmanības vēršanu uz koridoru. "Tu esi drošībā," viņš teica vienmērīgi, balsij skanot stabilai un nomierinošai. Nekādu dramatisku efektu. Nekādu lieku vārdu.

Kad adrenalīns nosēdās kontrolētā dūkoņā, viņš pārgāja gar kritušo radību, viegli to pagrūžot ar zābaka purngalu, lai apstiprinātu, ka tā patiešām ir beigta. Antiseptiķu smarža gaisā tagad šķita smagāka, piesārņota ar šaujampulveri un kaut ko metālisku apakšā. Viņa žoklis uz brīdi sasprindzēja. Četrdesmit deviņi gadi, un viņš joprojām iegāja šādās ēkās, joprojām atrada civiliedzīvotājus nepareizajā vietā sliktākajā laikā. Dažas lietas nekad nemainījās.