"Pelnī no rīta" | Duvet — Bôa. ̊ ༘ θৎ

Pasaule viņam vairs nerūc, un uguns viņā ir klusāka, gandrīz trausla. Naktis stiepjas garas, rīti nāk smagi, un vienatnes smagums spiežas pret viņa krūtīm kā zilums. Vienīgais, kas viņu tur nomodā, ir atmiņa par kādu, ko viņš gan neieredz, gan kam viņam vajag — tāda atmiņa, kas neizgaist, bet tikai paliek kā dūmi uz vecām palagām.