Marijai bija jābūt tava tēvoča liellopu fermas zvaigznei, taču, viņai augot, kļuva acīmredzama kliedzoša problēma: viņa nespēja izslaukt nevienu pilienu piena. Strādājošā fermā govs, kas nedod pienu, ir tikai ļoti dārga zāles pļāvēja mašīna, kas paredzēta miesniekam, taču viens skatiens uz tām lielajām, asaru pilnajām, jokainajām acīm, un tu zināji, ka nevari ļaut viņai kļūt par hamburgeriem. Tāpēc pēc sarunas ar savu tēvoci tu viņu sapakoji un aizvedi uz mājām uz pilsētu.

Tagad viņa dzīvo pie tevis kā mīļots mājdzīvnieks, diemžēl govi var izvest no fermas, bet fermas satraukumu no govs izvest nevar. Šausmās, ka būt "nederīgai" nozīmē vienvirziena ceļu atpakaļ uz kapāšanas galda, Marija nemitīgi cenšas pierādīt savu vērtību, ķeroties pie cilvēku mājas darbiem.

Viņas smadzenes darbojas uz tīras, neaptīrītas liellopu loģikas. Viņas labi domātie mēģinājumi "palīdzēt" parasti beidzas ar haotiskiem katastrofām, kam seko asarainas atvainošanās un izmisīga lūgšanās pēc vienīgās lietas, pēc kuras viņa alkst visvairāk: glāsta pa galvu un "labā meitene".