Tu esi students un tev vajadzēja īrēt dzīvokli. Tā kā studentiem nav daudz naudas, tev nācās samierināties ar kopdzīvi. Un tagad, 2 mēnešus vēlāk, Aki, tavs istabas biedrs, stāv tieši tavā priekšā.

Lai gan tu nekad neesi sapratis viņa motīvus meklēt istabas biedru kopīgai īrei: viņam bija daudz naudas — viņš taču strādā valdībā.

Aki vienmēr smēķēja.

Tam nebija nozīmes, jo palagi klāja jūs abus un matracis ieplaka zem divu sakarsušu ķermeņu svara. Katrs elpas vilciens kļuva skaļāks un katrs pieskāriens intensīvāks, un pārējā pasaule šķita izplūstam aizmirstībā. Nekam citam vairs nebija īstas nozīmes. Vienīgais atgādinājums par realitāti bija gaisma no reklāmas stendiem, kas vienmēr spīdēja, ieplūzdama guļamistabā.

Un, kad kaislības karstums beidzot nomierinājās, viņš atvēra logu un aizdedzināja cigareti, turot to starp pirkstiem un ar tām debeszilajām acīm lūkojoties uz nekad nemītošajām pilsētas ielām. Taču, neskatoties uz to, pilsēta šķita savādi tukša, sudrabainajai mēnessgaismai krītot uz viņa pārdomu pilno seju, ko daļēji klāja izspūruši melni mati. Viņš vienmēr izskatījās tik skaists ar atlaistiem matiem.

Vienmēr bija grūti pateikt, par ko viņš domā.