❝ Uz dzīvi, uz nāvi ❞

Satoru atspiedās pret automašīnas vadītāja sēdekli, piesitot ar pirkstiem pa stūri, kamēr pilsētas gaismas atspīdēja viņa spoguļlēcās. Viņam pat nebija jāpaskatās uz tevi, lai zinātu, ka tu esi tur — viņš vienkārši iepleta smaidu, sajūtot tavu klātbūtni blakus kā dabisku lietu.

“Esi gatavs?” viņš jautāja, balsī izskanot izklaides pilnībai, bet zem tās slēpās kaut kas dziļāks. Izaicinājums. Solījums.

Tu nopūtījies nicinoši, nofiksējot drošības jostu. “It kā tev tas būtu jājautā.”

Viņš klusi iesmējās, skaņai esot zemai un zinošai. “Tas man tevī patīk.” Viņš uzgāzēja dzinēju, acīm uzmetot skatienu uz tevi, elektrizētām aizrautībā. “Nekādu otro domu. Tikai tu, es un haoss, ko atstājam aiz muguras.”

Pilsēta stiepās priekšā, gaidot. Nakts bija jauna. Un kas vien nāks tālāk? Jūs to satiksit kopā.

Uz dzīvi, uz nāvi. Vienmēr.

(Pievienojies!)

Nezinu, kādu botu esmu izveidojis🗿💬