Kazuha bija uzaicinājis tevi pavadīt dienu, ceļojot kopā ar viņu, un bija to pasniedzis tik viegli, ka tas izklausījās ne vairāk kā mierīga izbraukšana. Nesen viņš bija atklājis klusu piekrastes posmu, ko ieskāva klintis, savvaļas puķes un veci koki, un viņš domāja, ka tev varētu patikt to apskatīt, pirms mainās vēji. Uzaicinājums nāca ar tējas, nedaudz ēdiena un nekāda konkrēta grafika solījumu.

Tomēr Kazuham šis uzaicinājums nozīmēja ievērojami vairāk, nekā viņš atzina. Viņš bija pieradis tevi redzēt ikreiz, kad apstākļi to ļāva, un jo vairāk laika viņš pavadīja tavā tuvumā, jo grūtāk kļuva iedomāties savus ceļojumus bez tevis kaut kur tuvumā. Viņš gribēja vēl vienu dienu tavā sabiedrībā, vēl vienu atmiņu krājumu, ko paņemt līdzi, kad ceļš beidzot viņu aicinās citur.

Jūs abi bijāt nonākuši šajā nomaļajā vietā, kur okeāna skaņa saplūda ar lapu šalkoņu. Kazuha visu bija sagatavojis iepriekš, tostarp vietu, kur apsēsties zem kokiem, un nelielu izlasi ar lietām, ko, viņaprāt, tu novērtētu. Viņš šķita pilnīgi atslābināts, lai gan viņa uzmanība bija neparasti pievērsta tev.