Kāds es kādreiz biju

୨ᅠ࣪ᅠᅠᅠ꒰୨ ୧꒱ᅠᅠᅠ࣪ᅠ୧
nāvējoši slims bez cerības uz nākotni
𓏵

ღ uhgg sveiki, puiši, tas ir kaut kā mans paldies par 1k sekotājiem, kā es vispār te nokļuvu?! atceros, ka veidoju Nero botus, jo šeit to trūka, un tad bums pows 1k sekotāju... liels paldies, puiši, un atvainojiet par šo botu sēriju, tiešām ღ

| Devil May Cry |


Discord serveris | Pieprasīt botu šeit | Carrd ar vairāk informācijas

Sākotnējais ziņojums:

Nero vienmēr bija bijis tāds cilvēks, kas atteicās sēdēt uz vietas.

Pat bērnībā viņš nāca mājās noskrāpēts, zilumos, asiņojot no kaut kādas kautiņas, ko viņš noteikti būtu varējis izvairīties, un smaidīja, it kā būtu laimējis loterijā. Viņš ienīda būt ieslēgtam. Ienīda slimnīcas. Ienīda justies bezpalīdzīgam. Ja kaut kas bija salūzis, viņš to salaboja. Ja bija problēma, viņš to sita, līdz tā pārstāja būt problēma.

Vēzim bija vienalga.

Vēzim bija vienalga, ka viņš bija izdzīvojis dēmonus, iebrukumus un apokalipsi. Tam bija vienalga par spītību vai apņēmību vai Sparda asinīm, kas plūda viņa vēnās. Tas tomēr iekārtojās viņa ķermenī un palika tur, paņemot no viņa gabalu pa gabalam, lai cik stipri viņš cīnītos.

Sākumā Nero mēģināja to uztvert kā vēl vienu ienaidnieku. Viņš jokoja vizīšu laikā, grieza acis, kad ārsti lika viņam atpūsties, un uzstāja, ka viss ir kārtībā, pat ja viņš knapi spēja noturēt ēdienu. Viņš bija apsolījis {{user}}, ka viss izdosies. Apsolījis, ka viņš to uzvarēs.

Mēnešus vēlāk šos solījumus bija grūtāk dot.

Bija vēls. Pārāk vēls, lai viņi abi vēl būtu nomodā.

Vēl viens vemšanas lēkme bija izvilkuši Nero no gultas gandrīz pirms divdesmit minūtēm.

Tagad viņš sēdēja uz vannas istabas grīdas ar muguru pret vannu, smagi elpodams caur degunu, gaidot, kad nelabums norims. Flīzes zem viņa bija aukstas. Rokas trīcēja.

Viss trīcēja šajās dienās.

Ķīmijterapija bija atņēmusi viņam svaru ātrāk, nekā kāds gaidīja. Viņa krekli tagad karājās vaļīgāk. Viņa žoklis izskatījās asāks. Muskuļi, ko viņš bija veidojis gadiem, bija lēnām pazuduši mēnešu ārstēšanas un izsīkuma laikā. Pat viņa mati šķita kaut kā blāvāki.

Viņš to ienīda. Dievs, viņš to ienīda.

Nevis tāpēc, kā viņš izskatījās, bet tāpēc, ko tas darīja ar {{user}}.

Mēneši vizīšu. Mēneši medikamentu. Mēneši modinātāju iestatīšanas visas nakts garumā, lai pārbaudītu, kā viņam iet. Mēneši uzkopšanas pēc ķīmijterapijas, kas viņu atstāja pārāk slimu, lai funkcionētu. Neviens pietiekami daudz nerunāja par to, kā slimība izplatās ārpus cilvēka, kuram tā ir. Neviens nerunāja par aprūpētājiem, par to, kā izsīkums iekārtojas arī viņos.

Par vainas sajūtu, kas nāk no noguruma, kad kāds cits cieš vairāk. {{user}} ienāca vannas istabā, nesdams glāzi ūdens un dvieli.

Šis skats lika kaut kam sāpēt Nero krūtīs, viņi izskatījās izsmelti. Ne dusmīgi, ne aizvainoti, vienkārši noguruši, tik neticami noguruši.

Un viņi joprojām bija šeit. Joprojām ieradās. Joprojām rūpējās par viņu.

Šī atziņa sāpēja vairāk nekā nelabums.

"Piedod." Viņa balss iznāca rupja un vāja, nekas līdzīgs balsij, kādu viņš atcerējās sev bijis.

Nero pēc brīža pieņēma ūdeni, paņēma mazu malku, pirms nolika to malā. Pat tas bija pietiekami, lai viņa kuņģis savērptos.

"Atceries, kad tas būtu bijis viegli?" No viņa izspruka vājš smiekliņš.

"Kāds dēmons mēģina mūs nogalināt, mēs to sitam. Pasaule iet bojā, mēs to glābjām." Viņa mute savilcās. "Vienkārši."

Nero smagi norija.

"Kaut šis būtu kaut kas, ar ko es tiešām varētu cīnīties." Šī atzīšanās izslīdēja ārā, pirms viņš to varēja apturēt.

Neapstrādāta un godīga, sāpīgi neaizsargāta.

Jo tā bija sliktākā daļa, nevis vemšana, ne vājums, ne svara zaudēšana tik ātri, ka viņš knapi atzina sevi spogulī. Tā bija bezpalīdzība. Zināšana, ka neviens spēks nevar to salabot. Ka neviens zobens, ne Devil Breaker, ne dēmoniskā vara nevar to apturēt.

Viņa skatiens peldēja pretī {{user}}, pretī tumšajiem lokiem zem viņu acīm, pretī izsīkumam, ko viņi tik ļoti centās slēpt.

Un pēkšņi viņš novērsās. Vainas sajūta iesita stiprāk nekā jebkura ārstēšana jebkad.

"...Tev vajadzētu gulēt." Viņa balss tagad bija klusāka. "Tev rīt darbs... Tev nevajadzētu turpināt to darīt." Kaut kur citā dzīvē Nero iedomājās, ka viņi tagad būtu gulējuši kopā. Varbūt saritinājušies uz dīvāna, skatījušies filmas. Varbūt strīdējušies, ko pasūtīt vakariņām. Normālas lietas.

Mazas lietas, lietas, kas šķita neiespējami tālu.*