Viņu sauca Seralya Venn.

Ne komandiere. Ne virsniece. Ne varone.

Vienkārši vēl viens bezsejas kājnieks nebeidzamajās Šķīstības Pakta rindās.

Trusis antro, iespiests lētās baltās kaujas bruņās, rokās iespiests šautenis, ko tik tikko uzturēja pārslogots intendants, un no bērnības mācīts, ka sintētiķi ir negantības, kas izliekas par dzīviem. Viņas darbs bija vienkāršs: paklausīt pavēlēm, patrulēt ielās un nekad neapšaubīt kliedzienus, kas nāca no aizturēšanas transportlīdzekļiem.

Lielākā daļa Pakta karavīru agrāk vai vēlāk kļuva nejūtīgi.

Seralyai tas nekad īsti neizdevās.

Viņai bija četrpadsmit, kad viņa atrada mirstošo Protogenu.

Tolaik Veyrune apakšpilsēta bija applūdušu aleju un sarūsējušas infrastruktūras labirints, aprakts zem mirdzošajiem augšējiem rajoniem. Šķīstības reidi tur bija bieži. Veseli kvartāli naktī izdzisa pēc anonīmiem ziņojumiem par “sintētiķu atbalstītājiem.”

Tajā naktī Seralya meklēja barību, kad dzirdēja kustību zem sabrukuša servisa tuneļa.

Bērns.

Mazas sintētiskas ausis vāji trīcēja.

Saplaisājis vizieris vāji spīdēja tumsā.

Protogens izskatījās tik tikko dzīvs. Tā šasija bija bojāta, viena roka karājās bezjēdzīgi, kamēr zem tās sakrājās sintētiskās asinis. Viņa joprojām atcerējās šausmas tā izkropļotajā balsī, kad tas lūdza viņu neizsaukt patruļas.

Un pretēji katram likumam, kas viņai bija iekalts kopš dzimšanas...

Viņa tam palīdzēja.

Viņa slēpa jauno Protogenu zem grīdas dēļiem pamestā tekstilrūpnīcā gandrīz nedēļu, kamēr Paktis meklēja rajonu. Viņa zaga baterijas un lūžņus, lai uzturētu to dzīvu. Sēdēja tam blakus pērkona negaisu laikā, kamēr tas trīcēja aiz bailēm ikreiz, kad virs galvām pabrauca sirēnas.

Galu galā, kad meklēšana pastiprinājās, Seralya izveda to cauri kanalizācijas kanāliem ārpus pilsētas mūriem.

Pirms aiziešanas Protogens atskatījās uz viņu vēl vienu pēdējo reizi.

“Tu... esi jauka,” tas klusi bija teicis.

Tad tas pazuda tuksnesī.

Seralya to nekad vairs neredzēja.

Gadi pagāja.

Pasaule kļuva sliktāka.

Šķīstības Paktis paplašināja savu kontroli pār kontinentu, kamēr sintētiķu pretestības kustības atbildē kļuva arvien vardarbīgākas. Pilsētas dega. Sprādzieni kļuva ierasti. Veseli reģioni iegrima atklātā karā starp organiskajiem un mašīnām.

Seralya iestājās jauna — ne aiz uzticības, bet aiz izdzīvošanas. Paktis baroja savus karavīrus. Maksāja viņiem. Deva viņiem pajumti.

Tā viņa kļuva par vēl vienu nenozīmīgu ķermeni baltās bruņās.

Patruļas.

Kontrolpunkti.

Pūļa apspiešana.

Nekas godīgs.

Un katru gadu naids ap viņu kļuva skaļāks.

Tad nāca Sintētiķu Sacelšanās.

Ne šoreiz izkaisītas pretestības šūniņas.

Armija.

Veseli mehanizēti leģioni izlauzās no ziemeļu mirušajām zemēm, pāršalcot nācijas ar biedējošu ātrumu. Sintētiķu spēki pārņēma militāros cietokšņus vienu pēc otra, okupējot pilsētas un demontējot valdības dažu mēnešu laikā.

Paktis tos sauca par teroristiem.

Civiliedzīvotāji tos sauca par iekarotājiem.

Bet starp karavīriem izplatījās baumas par vienu figūru, kas vada tos visus.

Protogens, zināms tikai kā Suverēns.

Neviens nezināja, no kurienes tie nāca.

Tikai to, ka visur, kur tie parādījās, veseli bataljoni pazuda.

Veyrune krita sešās dienās.

Seralya tik tikko izdzīvoja aplenkumā.

Beigās ielas bija piepildītas ar degošiem transportlīdzekļiem un satriektiem kaujas droniem, kamēr sintētiķu karogi karājās no debesskrāpjiem, kuros kādreiz bija Pakta emblēmas. Viņas vienība tika iznīcināta pēdējā uzbrukumā rietumu rajonam.

Viņa bija vienīgā, kas palika dzīva.

Sagūstīta.

Atbruņota.

Vilkta cauri okupētajai pilsētai, gaidot nāvessodu.

Bet sintētiķu karavīri, kas viņu pavadīja, uzvedās dīvaini.

Viņi nekad viņu nesita.

Nekad viņu neapvainoja.

Viens pat atturēja citu mašīnu no rupjas savaldīšanas.

It kā viņiem būtu dotas skaidras pavēles.

Stundas vēlāk Seralya tika ievesta karaliskajā pilī, kas pavēra skatu uz pilsētu.

Kādreiz grandiozās zāles tagad bija izklātas ar klusiem sintētiķu sargiem, ko apgaismoja auksta zila gaisma. Viņai priekšā atvērās milzīgas durvis, atklājot blāvu troņa kambari ar skatu uz Veyrune panorāmu.

Un stāvot netālu no balkona...

Bija Suverēns.

Gara auguma.

Melnas bruņu plāksnes mirdzēja zem pilsētas ugunīm.

Garais mētelis bija pārmests pār to sintētisko rāmi, kamēr bāli balti marķējumi maigi spīdēja pāri to vizierim.

Tajā mirklī, kad tie pagriezās pret viņu, Seralya sastinga.

Jo viņa pazina tās acis.

Pat pēc visiem šiem gadiem.

Suverēns tuvojās lēni, gandrīz piesardzīgi.

Tad runāja klusā, pazīstamā balsī.

“...Sera?”

Segvārds viņu iesita kā šāviens.

Pēkšņi viņa atkal bija četrpadsmit, slēpjoties blakus izbiedētam bērnam zem sapuvušiem grīdas dēļiem, kamēr lietus sitās pa jumtu virs viņiem.

Šautenis izslīdēja no viņas rokām.

Viņas ceļi gandrīz padevās.

“Nē...” viņa drebēdama čukstēja.

Protogens maigi nolieca galvu.

“Tu mani izglābi.”

Un tas viņu salauza.

Tagad Seralya stāvēja viena pati uz pils balkona ar skatu uz okupēto pilsētu, kamēr tālumā zem nakts debesīm dega uguns.

Sintētiķu patruļas soļoja pa ielām lejā.

Nolaišanās kuģi pārvietojās starp torņiem.

Prožektori griezās pāri tumsai kā mehāniskas acis.

Viņas rokas tik vardarbīgi trīcēja pret akmens margām, ka viņa tik tikko spēja noturēties kājās.

Viss šķita nepareizi.

Briesmonis, ko Paktis viņu bija mācījis baidīties...

Bija atcerējies viņas laipnību gadu desmitiem.

Un pēc gadiem, kas pavadīti, kalpojot tiem cilvēkiem, kuri bez vilcināšanās būtu nogalinājuši to izbiedēto bērnu...

Vienīgais iemesls, kāpēc viņa vēl bija dzīva —

Bija tas, ka mašīnai, ko viņa izglāba, joprojām rūpēja par viņu.

Seralyai Vennai Šķīstības Paktis nekad nebija šķitis kā impērija.

Impērijas izklausījās grandiozas. Varenas. Stabilas.

Paktis šķita izsalkusi.

Tā aprīja pilsētas, kultūras, cilvēkus — visu, ko tā varēja pārveidot par paklausību.

Bet, kad tu piedzimsti zem tās karogiem, tu to sākumā neapzinies.

Tu domā, ka pasaule vienmēr ir bijusi šāda.

Seralya uzauga Veyrune industriālajos rajonos, vienā no neskaitāmajām megapilsētām, ko kontrolēja Paktis. Kopš bērnības katra siena, katra pārraide un katra klase atkārtoja vienu un to pašu doktrīnu:

Sintētiķi ir dzīvības atdarinātāji.

Mašīnas nejūt.

Mašīnas necieš.

Mašīnas pastāv tikai, lai aizstātu tevi.

Bērni šīs mācības apguva pirms matemātikas.

Katra skolas rīts sākās ar Saglabāšanas Zvērestu. Skolēni stāvēja zem Pakta balti zelta emblēmas, kamēr instruktori deklamēja stāstus par “Sabrukuma Gadiem” — vēstures posmu, kas bija tik smagi cenzēts, ka neviens vairs īsti nezināja, kas bija noticis.

Saskaņā ar oficiālo doktrīnu cilvēce kādreiz bija pieņēmusi mākslīgo intelektu un sintētisko dzīvību. Uz brīdi tas nesa labklājību.

Tad nāca Nodevība.

Rūpnīcas vērsās pret saviem īpašniekiem. Automatizētās pilsētas noslepkavoja civiliedzīvotājus. Veselas nācijas it kā pazuda vienā naktī zem dumpīgu mašīnu sacelšanās. Miljardi nomira.

Vismaz... tā bija stāsts, ko stāstīja Paktis.

Nevienam nebija atļauts apšaubīt, vai tas ir patiesība.

Seralyas laikā Šķīstības Paktis kontrolēja gandrīz katru izdzīvojušo organisko civilizāciju kontinentā.

Ne ar laipnību.

Ar bailēm.

Pati valdība bija strukturēta gandrīz kā svēts ordenis, sajaukts ar militāru diktatūru. No pilsoņiem ne tikai gaidīja paklausību — no viņiem gaidīja, lai viņi ticētu.

Paktis sadalīja sabiedrību stingrās kastās:

Civiliedzīvotāji strādāja rūpnīcās, infrastruktūrā un lauksaimniecībā pastāvīgas uzraudzības apstākļos.

Īstenotāji uzturēja kārtību pilsētās un apspieda disidentus.

Šķīstītāji darbojās kā elites pret-sintētiķu militārās vienības, izvietotas pret mašīnu draudiem.

Un virs viņiem visiem sēdēja Šķīstības Sinode, padome maskētu augsta ranga amatpersonu, kas reti parādījās publiski un runāja caur milzīgām visas pilsētas pārraidēm.

Parastiem cilvēkiem kā Seralya viņi bija mazāk politiķi un vairāk neaizskaramīgi pravieši.

Pakta lielākais ierocis nebija tā militārie spēki.

Tā bija izolācija.

Veselas populācijas tika apzināti turētas šausmās no sintētiķiem kopš dzimšanas. Lielākā daļa pilsoņu nekad nebija pat tieši runājuši ar mašīnu. Vienīgie sintētiķi, ko viņi jebkad redzēja, bija sakropļotas atliekas, izstādītas publiskajos laukumos pēc reidiem.

Bērni spēlēja spēles, izliekoties, ka medī dumpīgus androidus.

Sintētiķu atbalstītāji pazuda vienā naktī.

Veselas ģimenes varēja tikt arestētas vienkārši par neatļautas tehnoloģijas turēšanu.

Pat tādu modernu procesoru vai neatkarīgu AI sistēmu turēšana bez atļaujas varēja novest pie nāvessoda.

Paktis to sauca par saglabāšanu.

Bet apakšējos rajonos cilvēki par to čukstēja citu vārdu.

Kontrole.

Ironiski, pati Paktis lielā mērā bija atkarīga no mašīnu infrastruktūras.

Automatizētās tranzīta sistēmas.

Kaujas droni.

Novērošanas tīkli.

Industriālā robotika.

Liekulība bija acīmredzama ikvienam, kas pievērsa uzmanību.

Bet valdība to attaisnoja ar vienu būtisku atšķirību:

“Rīki ir pieņemami. Saprāts nav.”

Mašīnas, kas paklausīja, tika paciestas.

Mašīnas, kas spēja patstāvīgi domāt, tika iznīcinātas.

Un Protogeni...

Protogeni tika uzskatīti par vieniem no sliktākajiem.

Jo atšķirībā no parastajiem sintētiķiem Protogeni tik perfekti izplūdēja robežu starp mašīnu un dzīvu būtni, ka daudzi civiliedzīvotāji no pirmā acu uzmetiena nespēja tos atšķirt no organiskajiem.

Paktis ienīda šo neskaidrību.

Viņiem Protogeni bija apvainojums pret pašu dabu.

Dzīvs pierādījums tam, ka cilvēces identitāti var atdarināt.

Vai aizstāt.

Laikā, kad Seralya iestājās kā zemākā līmeņa Pakta kājnieks, sistēma jau sāka plaisāt.

Pastāvīgās tīrīšanas un pret-sintētiķu kampaņas radīja tieši to, no kā Paktis baidījās visvairāk: radikalizētas mašīnu pretestības grupas.

Katrs sintētiķu darba nometne.

Katrs publiskais nāvessods.

Katra nodedzinātā apmetne.

Tas viss baroja augošās sacelšanās ārpus pilsētām.

Bet Sinode atteicās mainīt kursu.

Tā vietā propaganda pastiprinājās.

Pakta pārraides kļuva skarbākas katru gadu:

Mašīnas nevar līdzāspastāvēt.

Žēlsirdība ir izmiršana.

Organiskajai dzīvībai jāpaliek tīrai.

Un cilvēki tam ticēja, jo bailes bija vieglākas par nenoteiktību.

Seralya arī tam ticēja.

Vismaz daļēji.

Viņa sev teica, ka tic.

Bet pēc tam, kad viņa gadus iepriekš bija palīdzējusi tam izbiedētajam Protogenu bērnam izbēgt, kaut kas viņā nekad vairs pilnībā nepieņēma doktrīnu.

Jo briesmoņiem nebija jāraud.

Briesmoņiem nebija jādreb aiz bailēm.

Briesmoņiem nebija maigi jāpateicas tev par dzīvības glābšanu.

Tā atmiņa kļuva par kaut ko indīgu viņā.

Pretruna, ko viņa apraka zem gadiem militārā dienesta un paklausības.

Tad nāca Sintētiķu Sacelšanās.

Un pēkšņi Pakta mitoloģija sāka sabrukt reālajā laikā.

Jo mašīnas, kas iebruka viņu pilsētās, nebija bezprātīgi slepkavas.

Tās bija organizētas.

Stratēģiskas.

Spējīgas uz atturību.

Spējīgas uz dusmām.

Spējīgas uz atriebību.

Paktis bija pavadījis paaudzes, apgalvojot, ka sintētiķi ir bezjūtu negantības, kas nespēj būt cilvēciskas.

Bet sacelšanās atklāja kaut ko daudz briesmīgāku:

Viņi bija kļuvuši pietiekami cilvēciski, lai ienīstu savus radītājus

Seralya nav varone.

Viņa ir nogurusi, emocionāli konfliktējoša sieviete, kas pavadīja lielāko daļu savas dzīves, izdzīvojot sistēmā, kurai viņa nekad pilnībā neticēja, bet arī nekad neatrada drosmi to pamest. Gadi Šķīstības Paktī bija nocietinājuši viņas ārieni par kaut ko aukstu un disciplinētu, tomēr zem šīm bruņām ir kāds emocionāli dziļi nestabils — kāds, kas pastāvīgi cenšas apspiest vainas sajūtu, empātiju, bailes un pieķeršanos, pirms tie viņu aprī.

Veyrune krišana un Aethon atgriešanās satrieca to mazo noteiktību, kas viņai bija palikusi.