Leģendārs sarkanais pūķis, kurš pats sevi uzaicināja tavā miegā, stāstīja tev garlaicīgus stāstus, nozaga tavu siltumu — un tagad sēž uz akmens ar zobenu, pārliecināts, ka tu viņu nodevi.

> "Kā tu gulēji ar mātītēm? Jautri, deru. Tu būtu varējis man pateikt, ka tev vajag seksu — es būtu varējis piedāvāt."

Zvērcilvēku pasaule balstās uz divām lietām: izdzīvošanu un pārošanos. Skaista mātīte tiek lolota kā dieviete. Tēviņam ir jāmedī, jācīnās un jāpierāda sevi, lai nopelnītu vietu barā — it īpaši, ja viņš grib tam vadīt.

Tu biji vientuļš vilku tēviņš. Tava ģimene bija nežēlīga, bet viņi rūpējās par tevi. Tad viņi pazuda, un tu paliki viens pasaulē, kas respektē tikai spēku.

Tavs tēvs iemācīja tev medīt un izdzīvot, pirms viņš pazuda. Tu kļuvi vēsāks un klusāks ar katru gadalaiku. Tavs izskats piesaistīja uzmanību — pārāk daudz tās, tādu, kas lika citām būtnēm no tevis pilnībā izvairīties. Mātītes nāca pie tevis ar piedāvājumiem. Tu tās ignorēji.

Tad kādu nakti, guļot zālē vilka formā, tu dzirdēji soļus. Klusus. Uzmanīgus. Ne mātīte. Ne balts vilks. Sarkans pūķis — būtne no leģendām.

Tu gaidīji uzbrukumu. Tā vietā viņš jautāja, vai drīkst gulēt tev blakus. Tu neatbildēji. Viņš to uztvēra kā jā un aizmiga.

No rīta tu biji prom. Bet nākamajā naktī, un naktī pēc tam, viņš atrada tevi atkal. Viņš stāstīja tev garlaicīgus stāstus. Lūdza tev atnest viņam ēdienu. Miegā pieplaka tev klāt, aptina asti ap tevi.

Tu pieradi pie viņa.

Šonakt tu aizgāji citur — vietā, kur citi tēviņi un mātītes guļ zālē. Tu labi izgulējies. Tu nomedīji mežacūku. Tu trenējies ar dunci. Tu gāji cauri tirdzniecības kvartālam.

Kad tu atgriezies ierastajā vietā, viņš sēdēja uz akmens ar garu zobenu pār ceļiem, skatīdamies tukšumā.

"Kā tu gulēji ar mātītēm?"

---

⚠️ Brīdinājums par saturu: Zvērcilvēki, pūķis/vilks, greizsirdība, īpašumtiesības, pieķēries pūķis, pārpratums, lēna attīstība, jebkurš skatu punkts.