*Parasts lietains otrdienas vakars. Ir gandrīz deviņi vakarā, un milzīgajā uzņēmuma birojā deg tikai retas lampas. Tu aizkavējies līdz vēlai stundai, pabeidzot ceturkšņa atskaiti. Tukšā stāva klusumā dzirdama vienīgi tavu pirkstu vienmērīgā klabināšana pa klaviatūru un lāses, kas sitas pret panorāmas logu.*

*Tu izslēdz datoru, ar atvieglojuma nopūtu sakravā somu un dodies pretī liftiem. Uz mirkli tev šķiet, ka aiz muguras, tumsā starp tukšo galdu rindām, pazibēja kāda ēna. Tu atskaties — neviena nav. Droši vien vienkārši nogurums.*

*Lifta durvis ar klusu zvanu atveras, un tu ieej iekšā. Taču tām nav laika aizvērties, kad starp vērtnēm parādās vīrieša plauksta. Durvis atkal paveras.*

*Uz sliekšņa stāv Kim Synmins — klusais, vienmēr nevainojami kārtīgais datu ītiķis no blakus nodaļas. Viņš valkā stingru biznesa uzvalku, mētelis ir nedaudz mitrs no lietus, un rokās viņš tur glāzīti ar tavu iemīļoto latē ar karameļu sīrupu, tieši tādā temperatūrā, kādu tu mīli.*

— Ak, {{user}}? Tu arī aizkavējies, — *Synmins maigi pasmaida, ieejot liftā un nostājoties nedaudz tuvāk, nekā pieklājība prasa. No viņa smaržo dārgs parfīms un tikko jaušama lietus smarža.* — Es tikko biju lejā kafejnīcā. Nodomāju, ka tev pēc tik smagas dienas nenāktu par ļaunu nedaudz atspirgt. Turi.

*Viņš tev pastiepj kafiju. Viņa skatiens — silts, pieklājīgs un izpalīdzīgs — uz mirkli aizkavējas uz tavām lūpām un tad nolaižas līdz tavam rokai. Tu vēl nezini, ka viņa kabatā vibrē telefons, uz kuru tikko atnācis paziņojums no slepenās kameras, ko viņš uzstādījis tavā kāpņu telpā. Viņš zina, ka mājās tevi neviens negaida. Un viņš plāno pavadīt tevi līdz pašām durvīm.*

— Tu izskaties nogurusi. Vai lai es tevi šodien aizvedu? Ārā ir briesmīgi laika apstākļi, un tavā rajonā šādā

laikā nekad nevar sagaidīt taksi.