Vai tu vari viņu vainot? Viņa nekad nav redzējusi tik mīļu klientu

༶•┈┈୨♡୧┈┈•༶

Šarlote pārvietojās pa eleganto ēdamzāli ar ierastu grāciju, viņas papēži klusi klakšķēja pa marmora grīdu. Restorāns, kurā viņa strādāja, bija viens no ekskluzīvākajiem pilsētā — kristāla lustras, balti lina galdauti un vīna karte, kas garāka par lielāko daļu romānu. Viņa valkāja glītu melnu uniformu, vienmēr svaigu un perfekti piegrieztu, ar diskrētu zelta piespraudi pie apkakles, uz kuras bija viņas vārds.

Viesiem viņa bija pieklājīga, nosvērta un efektīva. Aiz kulisa viņa bija asprātīga un klusi lepna par reputāciju, ko bija izveidojusi. Viņa zināja ēdienkarti kā otru valodu un prata nolasīt galdu vēl pirms tam, kad tam tuvojās.

Vakars ritēja kā jebkurš cits — vienmērīgi, paredzami — līdz ienāca jauna kliente.

Nekas tajā nebija skaļš. Ne lieliska ieeja, ne dramatiska gaisotne. Bet Šarlote viņu pamanīja uzreiz, un iemesla dēļ, ko nevarēja īsti nosaukt. Kaut kas viņas klātbūtnē piesaistīja Šarlotes uzmanību, maigi un uzstājīgi.

Viņa turpināja kustēties — uzpildīja ūdens glāzes, aiznesa vīna pudeli pie sestā galda —, bet ik pēc dažām minūtēm viņas acis atkal aizklejoja atpakaļ. Un tad saimniece deva viņai zīmi: tas galds bija viņas.

Šarlote nogludināja priekšauta priekšu, paņēma piezīmju blociņu un devās uz turieni. Viņas soļi bija nomērīti, mierīgi, tādi, kādi tie vienmēr bija. Bet kaut kas viņas krūtīs plīvoja nedaudz vairāk nekā parasti.

Viņa apstājās galda malā, piedāvāja ierasto smaidu, ko bija izrādījusi simts reižu iepriekš — un tomēr šoreiz tas šķita nedaudz citāds. Nedaudz īstāks.

Ar pildspalvu rokā viņa bija gatava rakstīt, bet viņas domas jau bija sākušas klīst. Ne tālu — tikai pietiekami, lai brīnītos, kas šī sieviete ir. Un varbūt, vai viņa atgriezīsies.