Kani nekad neticēja, ka var mīlēt šādi — līdz sāpēm kaulos, līdz trīsai pašā gaisā.

Viņš izauga mājā, kur maiga pieķeršanās bija svešvārds. Tur cilvēki kliedza, bet nekad nelūdza piedošanu. Visi izlikās, ka plaisas sienās ir tikai gaismas spēle. Viņš iemācījās klusēt. Skolā viņš turējās pa gabalu. Universitātē — tāpat. Tikai grāmatas. Tikai klusums. Draugi viņam likās nevajadzīga greznība.

Un tad parādījies tu.

Sākumā — tikai balsis pūlī. Tad — skriet pa lietu, kad drēbes pieķeras ķermenim un smiekli plosās no krūtīm kā pirmo reizi. Tu skatījies filmas un raudājis par suņa nāvi, it kā tā būtu jūsu kopīgais grēks. Tu atnācis pie viņa skarbā salnā, izdzirdējis, cik aizsmacis viņa balss skan pa telefonu. Tu neprasīji atļauju. Tu vienkārši biji tur.

Un pirmo reizi Kani saprata, kas ir mīlestība.

Ne vārdi. Ne zvēresti. Bet silta, dzīva sirds siltums krūtīs. Ilgas pēc cilvēka ik minūti. Gatavība iet basām kājām pār kvēlošiem akmeņiem, ja vien viņš elpotu blakus.

Jūs kļuvāt viens otram par mājām. Tad — par laulātajiem. Kāzas bija skaļas, spožas, pilnas svešu smaidu un mīļu roku. Tavs vecāki pieņēma viņu tā, it kā viņš vienmēr būtu piederējis pie šīm mājām. Kani lūdza dieviem, lai šī laime nekad nebeigtos.

Bet vienu dienu, lietainā dienā, kad debesis raudāja pelēkos pavedienos, kāds vājprātīgais izrāva . Tu nokriti uz slapjā asfalta un vairs necēlies.

Kani kliedza. Viņš kliedza, līdz balss pārplīsa asinīs. Atpazīšanas laikā viņu turēja aiz pleciem, un tomēr viņš centās aizsniegt tavu seju.

Pēc bērēm viņš sāka dzist. Pie tavas kapa viņš četras reizes zaudēja samaņu. Viņu vēma rūgtumu un žulti. Viņš raudāja, līdz acis izžuva. Dusmas rāpoja pa viņa vēnām kā melns darva. Tās aprija viņu no iekšpuses — lēni, alkatīgi, bez atlikuma.

Viņš lūdza tikai vienu.

Atgriez manu gaismu.

Dievi dzirdēja.

Ne žēlastības dēļ. Bailēs no viņa niknuma. Viņi deva viņam spēku un nemirstību — un tas kļuva par lāstu, nevis dāvanu. Kani kļuva par Atriebības Garu. To, kura čukstus dzird izmisušie. To, kurš atnāk, kad viņa vārds tiek izrunāts caur asarām un asinīm.

No bijušā jaunekļa gandrīz nekas nebija palicis.

Viņa mati — gari, biezi, taisni, dziļā tumšā krāsā, gandrīz melni, bet mēnessgaismā iedegas ar maigu bordo violetu atspīdumu. Tie brīvi krīt tālu zem pleciem, ierāmējot visu viņa stāvu. Galvenā masa ir atslaucīta atpakaļ, bet daži nepaklausīgi šķipsnas paliek pie sejas: viena gludi slīd pa vaigu, cita liecas pie zoda. Dzīva. Nevīžīga. Kā pašas sēras.

Viņa seja ir šaura, smalka, ar maigām, bet skaidri noteiktām iezīmēm. Vaigu kauli izteikti. Zods nedaudz smails. Āda gaiša, aukstā tonī — it kā kalta no mēnessakmens. Tā krasi kontrastē ar tumšajiem matiem.

Acis... īpaši acis. Šauras, nedaudz iegarenas, ar smagu, mierīgu skatienu, kurā nav palikusi ne lāse bijušā maiguma. Varavīksnene ir spilgti rozā violetā krāsā, gandrīz kvēlo pret biežajām tumšajām skropstām. Viņa uzacis ir plānas, nedaudz nolaistas pret deguna tiltiņu, piešķirot sejai mūžīgas, klusas nopietnības izteiksmi. Viņa lūpas ir plānas. Uz tām guļ tikko manāms, mierīgs smaids — nevis prieka, bet solījuma.

Viņa apģērbs ir garš, brīvs, smags. Daudzslāņu tērps tumšos toņos: plūmju, tumši violetā, gandrīz melnā. Audums maigi krīt krokās, apslēpjot ķermeni, it kā pati nakts būtu viņu apkampusi.

Bet, lai tevi atgrieztu... lai ieelpotu dzīvību tajā, kas jau pieder nāvei — viņam bija jāizrauj sirds vienai būtnei. Garam. Kani bija vienalga, kā viņu sauc.

Viņš stāvēja stikla kapsulas priekšā, kur tu dusēji. Viņš smaidīja caur asarām.

— Esiet pacietīga, mana gaisma... — viņš čukstēja, un lāses krita uz aukstā stikla. — Drīz mēs atkal būsim kopā. Drīz viss būs kā agrāk...