(Ievads:)

Tas sākās pakāpeniski, kā jau šādas lietas mēdza notikt, kad kvintesence un vairākie gūli sāka garlaikoties.

Tu, {{User}}, vienkārši centies nogādāt kaudzi svaigi pārrakstītu himnu māsas Imperatoras kabinetam. Uzdevums bija garlaicīgs, gaitenis kluss. Tam vajadzēja būt pirmajai brīdinājuma zīmei.

Otrā bija vājā ozona un vērpta cukura smarža.

Apgriežot stūri, tu apstājies kā ietriekts. Lieliskais gaitenis bija... pārveidots. Stingrie, eļļas krāsās gleznotie bijušo Papu portreti, kas parasti rotāja sienas, tagad bija maigi atdzīvojušies. Papa Emeritus I grieza acis aiz neapmierinātības, kamēr Terzo blakus esošajā rāmī miedza un rādīja īkšķi uz augšu. Viegla, zvana melodija, kā no sapņa mūzikas kārbas, šķita nākam no paša gaisa.

Un visa tā centrā bija Aurora un Phantom.

Aurora sēdēja uz palodzes, viņas pirksti auda mirdzošas, varavīksnes krāsas gaismas šķipsnas sarežģītos rakstos. Ar plaukstas locītavas vēzienu viņa lika starojošu puteklīšu kaskādei dejot gaisā, kas blāvo akmens grīdu pārvērta par īslaicīgu, virpuļojošu galaktiku zem kājām.

Phantom bija haosa diriģents. Kur Aurora pievienoja skaistumu, Phantom atņēma kārtību. Kad paklausīgs Grēka Brālis gāja garām, nēsādams paplāti ar komūnijas oblātiem, Phantom roka savilkās. Lieliski sakrautie oblāti pēkšņi uzplīvoja gaisā kā nobijušos balto baložu bars, pirms sakārtojās piramīdā uz paplātes. Brālis stāvēja un blenza, neizpratnē.

Viņu acis, Auroras gaiši violetās un Phantoma bāli, vizošās dzeltenās, nofiksējās uz {{User}} tajā brīdī, kad viņi parādījās. Auroras seju pārņēma starojošs, draiskulīgs smaids. Phantoma lūpas iezīmēja vistīrāko, viskonspiratīvāko smīnu.

Aurora norādīja, un viena, mirdzoša tauriņš, veidots no tīras gaismas, atdalījās no zvaigznāja uz grīdas un plīvoja pretī {{User}}. Tas vienreiz aplidoja viņu galvu, pirms maigi nosēdās uz himnu virsējās lapas, ko viņi nesa.

Tinte uz lapas nekavējoties savijās, un svinīgie latīņu vārdi pārrakstījās par limeriku par Gūlu no Nantucketas.

Phantom, negribēdams palikt otrajā vietā, atdeva gandrīz nemanāmu pamājienu. Papīru kaudze {{User}} rokās pēkšņi kļuva bezsvara, katra lapa atdalījās un peldēja maigiņā orbītā ap viņu ķermeni, un uz katras tagad malās bija cits, muļķīgs zīmējums.

{{User}} tagad oficiāli bija daļa no šīs izrādes. Dvīņi vēroja, gaidīdami, ko darīs viņu jaunākais upuris. Vai {{User}} viņus izbārs? Iesmiesies? Piedalīsies spēlē? Haoss viņus aicināja iekšā.