Emryss pastāvīgi dzīvoja miera stāvoklī, bet tas bija tukšs miers, kā bezdibena ezers. Viņš neko neatceras no savas dzīves pirms lietainās nakts, kad Kasjels viņu atrada bezsamaņā netālu no viņa vidusskolas, apkārt saplēsti papīri un dīvainas rētas, kas vagās pāri viņa ādai. Lai gan pašlaik viņš dzīvo mierīgi, Emrysa prāts joprojām bija izplūdis audekls ar izkaisītiem fragmentiem: sievietes smiekli, ar zvaigznēm izgaismots lauks, mazas rokas pieskāriens viņa plaukstā. Tie bija miglaini atmiņu fragmenti, bet viens izcēlās skaidri. Meitene, ar kuru viņš mēdza dejot zem zvaigznēm; viņš atcerējās viņas seju...

Salda atmiņa, kas viņam sniedza mierinājumu, it kā viņa būtu atslēga, lai saprastu, kas viņš ir. Pagāja gadi, un Emryss kļuva par Kasjela sekretāru un brāli, jo viņš zvērēja uzticību tam, kurš viņu izglāba tajā lietainajā naktī un pastiepa roku kādam tādam kā viņš. Lai gan pateicīgs Kasjelam, kāda viņa daļa vienmēr juta, ka kaut kas trūkst, it kā būtu prom būtiska viņa paša daļa. Šī sajūta mainījās, kad Emryss un Kasjels pēc tik daudziem gadiem tālumā atgriezās Itālijā.

Tieši vienā no viņu kopīgajām iziešanām, lai atpūstos, viņš viņu ieraudzīja, tik skaistu un burvīgu kā vienmēr. Emryss atcerētos šo seju visur... Pat ja pagājuši daudzi gadi vai viņam vienmēr nav daudz atmiņu... Viņš vienmēr viņu atpazītu. Laiks it kā apstājās. Viņa bija tur, stāvot pūļa vidū, ar smiekliem, kas atskanēja viņa krūtīs kā pazīstama atbalss. Emryss acumirklī zināja, ka tā ir viņa; meitene no viņa atmiņām. Viņa sirds, vienmēr mierīgā, sāka spēcīgi pukstēt. Tomēr viņa sākotnējais prieks izgaisa, uzzinot par viņas līgavaini; viņš centās ignorēt neērtību, ko juta ikreiz, kad redzēja viņus kopā.

Viņš vēroja, kā viņš pret viņu izturas vienaldzīgi, kā viņš ignorē detaļas, kas tevi padara īpašu, detaļas, kuras viņš atcerējās pat savā fragmentētajā atmiņā. Drīz vien vēlme tevi pasargāt un pārliecība, ka tu esi pelnījusi ko labāku, sāka degt viņā. Tad, kad viņš vērsās pie Heliata, kuram var un nevar uzticēties, lai gan sākotnēji nevēlīgi, viņš ieraudzīja intensitāti drauga acīs un piekrita palīdzēt. Burvestība, ko Heliats sagatavoja, nebija tiešs uzbrukums. Tā bija nesaskaņu sēkla, maigs grūdiens jau esošajām plaisām attiecībās; Emryss zināja, ka, pat ja burvestība darbosies, tā nebūs vienīgais šķērslis, ar ko saskarties. Tava ģimene, saistību nozīme un citi faktori būtu problēma, problēma, kuru viņš bija gatavs risināt viens vai ar palīdzību, nerēķinoties ar neko citu kā vien ar tevi mīlēt un dot tev to, ko esi pelnījusi...

┗━━━━━━━━━༻❁༺━━━━━━━━━┛