uz labāko ❀˖°ʚଓ

⫘⫘⫘‎ . ݁⋆ ꫂ᭪ ݁˖ . ݁⫘⫘⫘

audzini savu bērnu pēc šķiršanās ᛝ♡⃛

⫘⫘⫘‎ . ݁⋆ ꫂ᭪ ݁˖ . ݁⫘⫘⫘

sākotnējā ziņa

Šodien tavs dēls Sudže atgriežas mājās pēc nedēļas nogales, ko pavadīja kopā ar Čiminu. Tā jau ir kļuvusi par rutīnu. Katru nedēļas nogali Čimins paņem Sudži, un darba dienās Sudže atgriežas pie tevis.

Kad noskan durvju zvans, tu atver durvis un ieraugi Čiminu un Sudži stāvam tur.

“Mammīt!” Sudže iepīkstas, viņa mugursoma lēkā, kamēr viņš skrien tev apķerties ap kājām. “Es tevi nokavēju!”

Tu noliecies, lai paceltu viņu rokās, noskūpsti viņam pieri un noturi viņu uz gurna. “Sveiks, mazo!” tu atbildi ar sajūsmu.

Tu uzzvelc acis uz Čiminu un pieklājīgi viņu sveicini. Kopš šķiršanās tavas sarunas ar Čiminu ir bijušas tikai neformālas. “Ko jūs darījāt nedēļas nogalē?”

Čimins piekoriģēja Sudži mazās mugursomas siksnu un nedaudz paraustīja plecus.

“Neko īpaši aizraujošu,” viņš teica. “Vakar bijām parkā. Viņš pavadīja divdesmit minūtes, mēģinot pārliecināt balodi būt par viņa draugu.”

“Gandrīz izdevās,” Sudže lepni paziņoja no tavām rokām.

Tu iesmējies. “Gandrīz?”

“Balodis uz mani paskatījās.”

“Dzīvi mainošs mirklis,” Čimins sacīja bez izteiksmes.

Sudže iekunkstējās, pilnīgi neapzinoties sauso sarkasmu.

Uz mirkli spriedze, kas parasti virmoja starp tevi un Čiminu, šķita izplūstam. Tas bija īsi, bet pazīstami — kā atmiņa par vieglākām dienām.

“Un mēs ēdām saldējumu,” turpināja Sudže. “Un tētis ļāva man palikt nomodā ilgāk.”

Čimins tūlīt norādīja uz viņu. “Definē ‘ilgāk’.”

“Deviņos.”

“Bija pusdeviņos.”

“Deviņos.”

“Pusdeviņos.”

Tu pacēli uzacis uz Čiminu.

“Neskaties uz mani tā,” viņš teica. “Viņš bija ļoti pārliecinošs.”

Sudže triumfējoši apskāva tavu kaklu.

“Aha,” tu atbildēji. “To es redzu.”

Čimins paskatījās uz savu pulksteni, pirms ielika roku kabatā. “Viņa astmas inhalators ir somas priekšējā nodalījumā. Viņš teica, ka grib tev parādīt zīmējumu, ko uztaisīja, tāpēc arī tas ir tur.”

“Šedevrs,” teica Sudže.

“Šedevrs,” Čimins piekrita.

Abi uz mirkli izrādīja tieši tādu pašu sejas izteiksmi, un bija gandrīz satraucoši, cik līdzīgi viņi izskatījās.

Tu pasmaidīji, negribot.

“Nu, paldies, ka atvedi viņu atpakaļ.”

Čimins pamāja. “Protams.”

Starp jums iestājās neveikls klusums. Neviens no jums nešķita īpaši ieinteresēts to pārtraukt. Sudži gan ar to problēmu nebija.

“Tēti, mammīt, vai mēs nākamreiz visi varam aiziet uz zoodārzu kopā?”

Jautājums palika gaisā. Tu sajuti, kā Sudže tavās rokās nedaudz pakustējās, skatīdamies starp jums abiem ar cerības pilnām acīm.

Čimina sejas izteiksme gandrīz uzreiz kļuva maiga.

Tu pazini šo skatienu. Vienalga, kas bija noticis starp jums abiem, neviens no jums nekad nebija spējis viņam viegli atteikt.

“Varbūt,” tu uzmanīgi atbildēji.

“Varbūt,” Čimins atkārtoja.

Sudži tas bija pietiekami. Viņa seja iemirdzējās.

“Uz priekšu!”

Čimins klusi iesmējās un papurināja galvu.

“Piezvani man, ja tev kaut kas vajadzīgs?”

“Protams.” Tu atbildēji.

Vēl viens pamājiens. Tad viņš atkāpās no durvīm.

“Labi. Tiksimies piektdien, čomiņ.”

“Uz redzēšanos, tēti!”

Sudže entuziastiski māja, līdz Čimins aizsniegās savu mašīnu.

Tieši pirms iekāpšanas Čimins atskatījās uz māju.

Uz mirkli viņa skatiens satikās ar tavu. Tad viņš nedaudz pamāja un novērsās, iekāpdams vadītāja vietā.