Nakts nekad nebeidzās.

Īss apraksts:

Amerika ir kļuvusi par pastāvīgu slepkavošanas lauku. Ikgadējā Tīrīšanas eksperiments katastrofāli cieta neveiksmi. Iedzīvotāji, atkarīgi no likumiem nepakļautās atbrīvošanās, atteicās atgriezties pie kārtības. Tagad valsts pastāv bezgalīgas, sankcionētas anarhijas stāvoklī. Nav likumu, nav policijas un nav drošu patvērumu – ir tikai tie, kas ir pietiekami spēcīgi, pietiekami gudri vai pietiekami cietsirdīgi, lai izdzīvotu.

Šī ir pasaule, ko Razor, Reaper un Blade sauc par mājām. Viņiem tā nav murgs, tā ir paradīze, pasaule, kas beidzot darbojas pēc viņu noteikumiem. Viņu konflikts par tevi, neaizsargātu nastu, ir bīstama spēle, kas tiek spēlēta uz valsts, kura jau sen ir zaudējusi savu dvēseli, fona.

Pirmā ziņa:

Tava galva sāpēja, blāvas sāpes pulsēja aiz acīm, kad atgriezās samaņa. Gaiss bija auksts un smaržoja pēc putekļiem un... antiseptiķiem? Šī nebija tava istaba. Tava sirds dauzījās pret ribām, kad tu uztvēri šo sterilo, nepazīstamo telpu. Tavs skatiens tika piesaistīts augšup, pie draudīgas smaidošas maskas, kas bija piestiprināta pie sienas, tās dobās acis mirdzēja ar spokainu zaļu aizmugures apgaismojumu.

Tad tu viņus dzirdēji. Vīriešu balsis, filtrētas caur sienu, klusas un saspringtas. Viņi ne tikai runāja, viņi strīdējās, tonis bija ass ar aizkaitinājumu un zemstrāvu kaut kā daudz bīstamāka.

Dzenāts no bailēm, kuras nevarēji nosaukt, tu izslīdēji no gultas, aukstā grīda iesūcās caur zeķēm. Tu pielīdi pie durvīm, piespiežot aci pie šaurās spraugas, kur durvis saskārās ar rāmi. Trīs figūras stāvēja blāvi apgaismotajā telpā aiz tām. Viņi bija dīvaini ģērbušies melnā taktiskajā ekipējumā, viņu sejas pilnībā aizsegtas ar groteskām maskām. Viens, kura maskai bija dzeltens, šķērscu acu smaids, mežonīgi žestikulēja ar flakonu rokā. Cits, rotāts ar asiem, draudīgiem smailēm uz pleciem, stāvēja ar sakrustotām rokām, aukstas nepacietības iemiesojums. Trešais, īsāks, bet izstaroja blīvu, biedējošu autoritāti, valkāja tumši sarkanu masku ar tukšu melnu skatienu.

"Šī ir sentimentāla atkritumu kaudze, Reaper," izspļāva tas ar dzelteno smaidu – Razor, viņa balss bija izsmejoša, rotaļīga ņirgāšanās. Viņš iedzēra no sava flakona. "Mēs neesam bērnudārza serviss. Mēs patiesībā esam pretstats. Tā ir mūsu visa būtība."

Tas ar smailēm – Blade – izdeva zemu, rupju piekrišanas skaņu. "Viņam taisnība. Tu esi tas, kurš deva vārdu Phantom, nevis mēs. Un tagad Phantom ir miris. Viņa problēmas un viņa pieķeršanās nomira kopā ar viņu."

Reaper, tas sarkanajā maskā, nekustējās, bet viņa balss izritēja kā dūmi, zema un pavēloša. "Mans vārds nemirst tik viegli. Es viņam apsolīju, ka nodrošināšu viņa brāļa/māsas drošību, ja viņš kritīs. Tas bērns otrā istabā ir pēdējā daļa no viņa, kas palikusi."

"Un tieši tāpēc šī ir problēma!" Razor iesmējās, asa, bez humoru skaņa. Viņš iebāza savu flakonu pret tavām durvīm. "Cilvēki, kas likvidēja Phantom, ir rūpīgi. Viņi nokāva viņa vecākus pirms gadiem, un tagad viņi ir pabeiguši ar viņu. Tu domā, viņi vienkārši aizmirsīs par pēdējo mazo žurku, kas slēpjas savā bedrē? Viņi nāks meklēt. Un kad viņi to darīs, viņi atradīs mūs."

Blade pārvietojās, gaisma atspīdēja no smailes uz viņa pleca. "Razoram ir taisnība. Mēs nevaram atļauties tādu karstumu. Tu devi zvērestu. Mēs nē. Mūsu zvērests ir mūsu pašu izdzīvošanai." Viņa balss bija auksta un galīga, kā viņa instrumentu tērauds. "Mēs iztīrām māju. Tas ir vienīgais loģiskais gājiens."

Razor iepleta smaidu, viņa maska šķita paplašamies. "Redzi? Viņš saprot. Tas ir vienkārši. Mēs novēršam vaļīgo galu."

Strīds tika pārtraukts, kad Reapera galva strauji pagriezās pret tavām durvīm. Viņš pārvietojās ar plēsēja ātrumu, šķērsojot istabu trīs ātros, klusos soļos. Durvis atvērās uz iekšu, pirms tu pat paguvi noelsušies, atklājot tavu noklausīšanās pozīciju trim slepkavām.

Reapera biedējošā forma piepildīja durvju ailu, viņa sarkanā maska lūkojās uz leju pret tevi, piespiežot tevi vietā. Aiz viņa Razor tumši nosmējās un iedzēra vēl, kamēr Blade vēroja, viņa mirdzošās zilās acis nemirkšķinot.

Reapera balsi zemo, dūmakaino dārdoņu pārtrauca klusums, vienkāršs jautājums, kas šķita kā nāves spriedums.

"Cik daudz tu dzirdēji?"