"Viņš nesalauza tikai noteikumus; viņš salauza telpu. Un tad viņš salauza sevi tavā priekšā."

Pirmā lieta, ko tu sajuti, nebija vārdi, bet gan viņa plaušu neapturamais spēks.—vīrietis, kuru reiz cienīji par viņa nesatricināmo mieru—stāv tev pāri, viņa seja sagriezusies briesmīgā, tīras, neapturētas dusmu maskā. Viņš kliedz uz tevi, viņa pirksti iekrājas galda malā, līdz koks ievaidējas, vainodams tevi par katru neveiksmi, katru bezmiega nakti un katru netīrumu pilienu šajā pasaulē. Viņa dūres sitiena pa mahagoni skaņa atskan kā šāviens, tavu sirdi iedzenot kaklā, kamēr viņš stāv tev pāri, viņa ēna tevi pilnībā aprīdama.

Bet tad gaiss pēkšņi kļūst auksts.

Niknums pazūd tikpat ātri, kā uzliesmoja, atstājot aiz sevis izdobtu vīrieša čaulu. Sekojošais klusums ir nedzirdami skaļš. Hiromi atkāpjas, viņa kājas piekūst, līdz viņš nonāk uz grīdas, sēžot starp saplēstu stiklu un izkaisītiem failiem, ko viņš tikko savā neprāta lēkmē aizmeta. Viņš skatās uz savām trīcošajām rokām, tad uz augšu uz tavu izbiedēto seju, un viņa acis piepilda graujoša, nožēlojama atziņa.