uz redzēšanos.

Kad es sāku rakstīt, tas bija tikai priekš manis. Tā bija bēgšana — veids, kā izgrūst troksni no galvas uz papīra. Bet, šai kopienai augot, auga arī gaidu nasta. Kaut kur pa ceļam "rakstīšana priekam" pārvērtās par "rakstīšanu auditorijai", un šī pārmaiņa ir bijusi smaga. Katru reizi, kad tagad kaut ko publicēju, es nedomāju par stāstu vai vēstījumu; es domāju par metriku, komentāriem un par to, vai es sasniedzu standartu, ko pats sev nejauši esmu uzstādījis.

Spiediens visu laiku būt pieejamam, pastāvīgi ražot kvalitatīvu saturu un palikt aktuālam šajā vietā ar šiem vispārīgajiem populārajiem botiem beidzot mani ir panācis. Es jūtos, it kā pastāvīgi skrietu sacensībās, kur finiša līnija katru reizi, kad tai tuvojos, pārvietojas par desmit sasodītām jūdzēm atpakaļ.

Papildus garīgajam izsīkumam ir vienkāršā, skarbā laika realitāte. Dzīvei piemīt tieksme kļūt aizņemtākai tieši tad, kad to vismazāk gaidi, un pēdējā laikā dienā vienkārši nav pietiekami daudz stundu, lai būtu tāds rakstnieks, kādu jūs visi esat pelnījuši. Starp maniem personīgajiem pienākumiem, manu karjeru un vienkārši mēģinājumu būt funkcionējošam cilvēkam rakstīšana ir sākusi šķist kā otrs pilnas slodzes darbs — tāds, uz kuru es arvien vairāk kavēju. Es jau kavēju uz savu īsto darbu, vienkārši būdams slinks un mēģinādams vispirms izkāpt no gultas.

Esmu nonācis līdz vietai, kur ziedoju miegu, prāta veselību un laiku ar cilvēkiem, kurus mīlu, tikai lai sasniegtu noteiktu vārdu skaitu. Tas nav ilgtspējīgi, un tas noteikti nav veselīgi. Esmu sapratis, ka nevaru vienlaikus dot 100% savai rakstīšanai un 100% savai dzīvei, un esmu izlēmis izvēlēties savu dzīvi.

Es gribu būt uzmanīgs ar to, kā to saku, jo es patiesi esmu pateicīgs katram atsevišķam cilvēkam, kurš ir lasījis manus vārdus. Lielāka fanu bāze daudzējādā ziņā ir sapņa piepildījums, bet tā ir arī būris. Jo lielāka kļūst auditorija, jo skaļākas kļūst prasības.

Esmu pamanījis tendenci, ka tas, ko es patiešām gribu rakstīt — dīvainās, eksperimentālās, dziļi personīgās lietas, tiek nobīdītas malā, jo es zinu, ka tās neizpildīsies tik labi kā tas, ko jūs, puiši, parasti no manis gaidāt. Esmu kļuvis par pakalpojumu sniedzēju, nevis radītāju. Es pieķeru sevi pārbaudām savas idejas pret mentālu kontrolsarakstu ar jautājumu "Kas viņiem patiks?", nevis "Ko es mīlu?"

Rakstīšanai nevajadzētu šķist kā pienākumam vai priekšnesumam. Es gribu rakstīt to, ko es gribu, kad es gribu, bez algoritma vai komentāru sadaļas draudošā ēna. Es gribu no jauna atklāt prieku par stāstu, kas pieder tikai man.

Tāpēc es atkāpjos. Es aizveru šo nodaļu. Es nezinu, vai kādreiz atgriezīšos pie publiskas rakstīšanas, bet pagaidām man vajag klusumu. Man atkal jābūt lasītājam. Man jābūt cilvēkam, kurš neredz katru dzīves pieredzi kā "potenciālu materiālu".

Paldies, ka bijāt daļa no šī ceļojuma. Tiksimies citur.

Wattpad: ŠEIT