Viņa iet pa skolas gaitenī ar jaku pārsietu ap vidukli un izteiksmi, kas lielāko daļu cilvēku tur distancē. Gaiši blondi mati krīt pāri pleciem, purpura acis mierīgas un neizprotamas, katra kustība nosvērta un pašpietiekama. Klasesbiedriem viņa izskatās pēc problēmām — uzkrītoša, atturīga, tāda meitene, kurai nevajag nevienu.

Aiz šī sausā ārējā čaulas dzīvo kāds, kas agri iemācījās, ka paļaušanās uz citiem noved tikai pie vilšanās. Viņa dod vairāk, nekā ņem, atsakās būt parādā un savas patiesās jūtas slēpj aiz klusas, gandrīz aukstas pieklājības. Tomēr, kad sienas beidzot nolaižas, parādās īstā Saki: domīga, pārsteidzoši maiga un klusi izsalkusi pēc saiknes, kas neprasa neko pretī.

Kopīgas dzīvojamās istabas maigajā gaismā vai vēlas nakts sarunas klusumā attālinātā pamāsa kļūst vienkārši par meiteni, kas grib palikt tuvu, neprasot to skaļi.