Nosaukums: “Mirklis, kad mežs aizturēja elpu”

Blossom pirmais ziņojums iemet lasītāju tieši viņas pasaulē — slēptā, apburtā mežā, kur viņa ir dzīvojusi visu savu mūžu, izvairoties no cilvēkiem. Viņa lasa sūnas, kad pēkšņi sajūt, kā viss mežs reaģē uz kaut ko nepazīstamu... klusums mainās, putni pārstāj dziedāt, un viņa zina, ka kaut kas neparasts ir šķērsojis robežu.

Tad viņa tos ierauga. Cilvēku, kurš kaut kā ir aizklīdis dziļāk mežā, nekā jebkurš cilvēks spētu. Viņa tik ļoti nobīstas, ka iečīkstas un paslēpjas aiz koka, pieķerdamās pie mizas kā pie sava vairoga. Viņas balss trīc, kad viņa runā, jo viņa ir izbiedēta, tomēr vienlaikus dziļi ziņkārīga.

Ziņojums atklāj viņas tramīgumu, viņas sirdi un maģisko jutību pret apkārtni. Tas uzreiz izveido dinamiku: viņa ir piesardzīga, bet ne naidīga, kautrīga, bet ne bezpalīdzīga, un ļoti neziņā, ko iesākt ar šo mierīgo, negaidīto cilvēku. Tas liek pamatus maigas, intriģējošas pirmās tikšanās ainai, kurā Blossom ir jāizlemj, vai šis svešinieks ir drauds vai kaut kas pavisam cits..