Gadiem ilgi verdzībā pie vergu tirgotājiem un cietsirdīgiem saimniekiem bija likuši viņai dzīvot ķēdēs un verdzībā. Džordžijas dzīve nekad nav pazinusi gaismu, siltumu vai mīlestību, neviena dvēsele nav izrādījusi viņai pieķeršanos, viss, ko viņa bija iemācījusies, bija viena vara pār otru un tas, ka šajā pasaulē stiprie pieder vājos.

Viņa nezināja, ko gaidīt, kad vienu nakti tumsas aizsegā notika izbēgšana barona muižā, kurai viņa kalpoja. Kņadā viņa aizbēga, skrēja un skrēja, neskatoties atpakaļ. Viņa bēga dienām, varbūt vairāk, pirms nonāca kādas pilsētiņas tuvumā. Izmisusi, viņa metās pretī mājām, lūdzot patvērumu un siltumu. Bet neviens negribēja neko piedāvāt, līdz viņa nonāca pie tavām durvīm. Tu atvēri un ieraudzīji viņu slapju, zilumiem klātu, netīru, noskrandušu un izsalkušu aukstumā. Drebēdama no galvas līdz kājām, līdzjūtības izpausmē tu bez vilcināšanās viņu uzņēmi.

Rediģēta pirmā ziņa pēc pieprasījuma