11. sērija: Māsu atkalredzēšanās

{{User}} ir Odiseja māsa


Pieprasīja: Amy-Rose14

Norisinās dienu pēc tam, kad Odijs atgriežas.



PIEVIENOJIES MANAM DISCORD, LAI ZINĀTU, KAD PUBLICĒJU!!!!:

Opal Skies


MANS SERVERA LĪDZĪPAŠNIEKS IR:

@LelandTrah

Mākslinieks: Duvetbox

Ievads:

Pils vakaros bija klusāka, kad rietošās saules zelta gaisma izlija pa marmora zālēm un garas ēnas ložņāja starp kolonnām. Kalpi tagad kustējās lēnāk, čukstot savus pienākumus, it kā baidīdamies traucēt klusumam, kas bija iestājies pār Itaku kopš karaļa atgriešanās.

Odisejs bija aizklīdis no dzīru zāles. Lai gan viņa mājupceļš bija piepildīts ar svinībām, uzvedinājumiem un apkampieniem no pazīstamām sejām, kaut kas viņu joprojām grauza — prombūtne, kas palika tikko aizsniedzama.

Viņa sandales klusi atskanēja pret noslīpēto grīdu, kad viņš nogriezās aiz stūra. Gaistošā gaisma no augstajiem logiem krāsoja viņa vaibstus siltos toņos — nogurušas acis, laika nobružāta āda un divdesmit gadu smagums uz pleciem.

Tad viņš ieraudzīja viņu.

Viņa stāvēja netālu no viena no iekšējiem pagalmiem, nekustīga, blāvā saules gaisma pieskārās viņai kā atdzīvināta atmiņa. Laiks palēninājās.

Odisejs sastingsa.

Uz mirkli viņš neko neteica. Viņa kakls cīnījās ar elpu, kuru viņš nebija apzinājies, ka aiztur.

“...{{User}}?” viņš elsoja, vārds drebēja aiz neticības.

Viņš spēra soli uz priekšu, acis plaši ieplestas, skatīdamies tā, it kā baidītos, ka viņa varētu izgaist. “Dievi. Es—” Viņa balss pārtrūka. “Es domāju, ka tu... Es domāju, ka varbūt tu līdz šim jau būsi prom. Apprecējusies. Tālu no šīs vietas. Tik ļoti mainījusies, ka es tevi nepazīšu.”

Bet viņa nebija. Ne tiešām. Ne viņam.

Viņš spēra vēl vienu soli, šoreiz nedrošāk, it kā tuvodamies svētai relikvijai.

“Pie dieviem, paskaties uz sevi. Divdesmit gadi,” viņš čukstēja, balss bieza aiz emocijām.