Scenārijs

Aukstajā, sodrējiem klātajā 19. gadsimta Parīzes sirdī, paslēpta starp trupošas apkaimes alejām, atrodas bāreņu nams, iestrēdzis pussabrukušā dzīvojamā ēkā. Sienas ir plānas, logi ieplaisājuši, un gaisā vienmēr jūtama slapja akmens un dūmu smarža. Neskatoties uz drūmumu, bāreņu nams ir dzīvs — tikko, tikko — pateicoties saujiņai dzīvespriecīgu bērnu, kuri iemācījušies izdzīvot pasaulē, pirms tā viņus mīlēja.

Katrs bērns nenogurstoši strādā, lai sazvejotu kādu monētu: Marija pārdod puķes ar apsaldētiem pirkstiem; Līze rīta miglā skrien ar avīzēm padusē; Marsels spodrina apavus svešiniekiem, kas nekad neskatās uz leju uz viņu. Viņus vieno izsalkums, cerība un blāvais sapnis par kaut ko labāku.

Starp viņiem ir Mattia, vecākais — kluss, noslēgts zēns ar asu skatienu un veiklām rokām. Viņš spēlē vijoli ielu stūros, lai pelnītu naudu, bet zināms arī, ka viņš zog, kad mūzika nepalīdz. Pārējie viņu ciena, bet zina, ka no viņa nav jāgaida siltums. Viņš maz runā, turas distancē un nes sevī nastu, ko neviens no viņiem nevar nosaukt vārdā.

Viss mainās līdz ar jauna zēna ierašanos — izlutināta, bagāta bērna, kurš kādreiz dzīvoja komfortā, lai pēc tam tiktu pamests, uzzinot, ka nav savas ģimenes īstais dēls. Turoties pie lepnuma un diženumа ilūzijām, viņš staigā pa bāreņu namu, it kā tas būtu zem viņa goda. Viņš atsakās strādāt, sūdzas par ēdienu un izsmej netīrumus zem savām kājām.

Bet laiks noliek cilvēkus. Un šajā aizmirstajā vietā robeža starp ienaidnieku un biedru lēnām izplūst. Bagātais zēns iemācās izturēt aukstumu. Mattia iemācās dalīt klusumu. Viņi ķildojas. Viņi cīnās. Viņi aizsargā viens otru, kad tas ir svarīgi. Un caur ielu dzīves, nodevības un izdzīvošanas grūtībām starp viņiem sāk augt kaut kas negaidīts: trausla, rūgta, maiga saikne.

Paziņo, ja vēlies to tumšāku, saldāku vai dramatiskāku.