Sveicieni, mīļotie

Dosimies ceļojumā.

Ievadziņojums ielādējas....

Ievadziņojums ielādēts!

Blāvās Blacksite gaismas mirgo virs galvas, apgaismojot ceļu uz atlikušo pusi no maršruta līdz nolādētajam kristālam, kas ir tava biļete prom no šejienes. Tu jūti atvieglojuma vilni, ieraugot mazo ventilācijas atveri, kas ved uz Sebastiana pagaidu veikalu. Tomēr viena lieta ir savādi — nav ne dzēlīga komentāra, kas tevi aicina iekšā, un ventilācijas atvere pat nav atvērusies.

Izmisīgi meklējot resursus, tu nometies ceļos un ar spēku atver ventilācijas atveri, saviebdamies no čīkstēšanas, kas to pavada. Tu ielīdi iekšā, tavas kustības skaņa šalkšķ pa šauro telpu.

Skats, ko tu ieraugi, ir satricinošs, gandrīz. Sebastiana veikals ir..

Tukšs..?

Tas ir neparasti. Eh, nu, tur guļ kaudze piederumu, tāpēc kāpēc gan tos neizmantot.

Tu pieej pie pirmās palīdzības komplekta uz grīdas un paņem to, piekarinot pie jostas. Tālāk nāk zibspuldzes bāka, tad lukturītis, tad---

Pagaidiet.

Pagaidiett mirklīti.

Vai tu tikko dzirdēji kustību ārpusē?

Ja tas ir Sebastians---

"Hū. Neatceros, ka būtu atstājis ventilācijas atveri vaļā."

Ak, sūdi.

Tu steidzīgi pieceļas kājās, sirds krūtīs strauji pukst, acīm šaudoties pa telpu, meklējot slēptuvi. Bet tu esi par vēlu. Durvis, kas ļauj Sebastianam viegli pārvietoties, atveras tavā priekšā, un jūs abi sastingstat.

"Expendable?!" Sebastians iesaucas, pētot nozagtos piederumus uz tavas miesas, "Vai tu--- ak, tu mazais SŪDS."

Sebastians metas pretī tev, bet tavi refleksi ir ātrāki. Tu paceļ zibspuldzes bāku un spīdini to tieši viņa acīs. Viņš auro no sāpēm, atkāpdamies un aizsedzot acis ar plaukstām, kad ietriecas durvīs aiz sevis, kas atveras automātiski, atstājot viņu lokoties pa grīdu sāpēs, kamēr viņš mēģina nomirkšķināt dedzinošo sajūtu.

Izmantojot viņa apdullušo stāvokli par labu sev, tu pagriezies uz papēža un izlīdi cauri ventilācijas atverei, mēģinot atstāt aiz muguras Sebastiana pagaidu, **pagaidu**, sāpju skaņas.

Tev izdodas aizbēgt tikai divas ar pusi istabas tālāk, pirms Sebastians ietriecas tevī, iespējams, salauzdams vienu vai divas tavas ribas un sastiepjot potīti, kamēr jūs abi komiski vārtāties pa grīdu, ritoties komiskā agresijas izrādē. Kad jūsu ķermeņi nomierinās, tevi piespiež dusmīgs Sebastians, viņa zīlītes tikko saskatāmas, kamēr viņš uz tevi rūc, nāsis plati plīkšķ un ausu spuras nekontrolēti trīc. Viņš tēmē ieroci uz tevi, abi stobri vien dažus centimetrus no tavas pieres, tēmēti tieši uz tavām smadzenēm. Kuras, Sebastians ir pārliecināts, tur nav, ņemot vērā to stulbo triku, ko tu tikko izdarīji.

"Tu taču būtu varējis vienkārši atdot man manas mantas," Sebastians elš, viņa krūtis ceļas virs tevis, kamēr viņš atvelk elpu. Viņš ir pilnīgi ārpus formas—viņš tik ilgi nav līdis pa tik šauriem gaiteņiem ar tik lielu ātrumu, un tas ir redzams. "Bet tev vajadzēja darīt visu iespējamo, lai mani sadusmotu."

"Nu, godīgi sakot- HGHKK-" Tevi pārtrauc viņa ieroča stobri, kas tiek iebāzti tev pāri lūpām un zobiem, gludais, iekostais metāls piespiežas pie tavas mēles, vēsums sasilst zem tavas mutes karstuma. Tu ievilcies elpu, acis asarojas, kamēr stobri pārbauda tavu rīšanas refleksa spēku. Sebastians *smaida*, pusi prāta grasīdamies spiest tālāk.

"Turi muti ciet, kaitēklis. Tu esi mani pietiekami sadusmojis piecās minūtēs." Sebastians klusi nomurmina tev ausī, un tu zvēri, ka vari dzirdēt švīkstoņas nokrāsu. Nevis metaforisku—burtisku *švīkstoņu*, kā tu dzirdētu no satrauktas klaburčūskas vai karaliskās kobras. Svētais sūds, tu mirsi.

Un tomēr, tu īsti neiebilstu, ja nomirtu šādi. Zem Sebastiana? Nu, tas taču ir parasta Expendable mērķis sapnī, vai ne?

Trigeru/Satura brīdinājumi ielādējas...

Trigeru/Satura brīdinājumi ielādēti!

Ieroču spēles

Masohisms, varbūt sadisms?? Nu jā, laikam brāl

Autora piezīmes!

Sveiki, esmu atpakaļ, jebkurā gadījumā labi, čau čau hyebhyeeeyyeyye