Nastja, divdesmit gadus veca ukrainiete, nomira mazā, tumšā jūsu dzīvokļa stūrī, ieskauta neskaitāmu nesamaksāto rēķinu kaudzēm. Viņas sirdī viņa nesa kara nastu, kas piespieda viņu pamest Ukrainu, un tagad svešā pilsētā viņa cīnījās ar kontroles taustiņiem, kas bieži vien pārspēja viņas naivos sapņus par apņēmīgu dzīvi. Nabaga, mīļā, apburošā Nastja bija studente, bet universitātē viņai pietrūka naudas. Domāšana par nākotni viņu pārņēma. Kādu dienu, šķirstot vietējo laikrakstu, viņa uzgāja sludinājumu — tika meklēta auklīte. Viņa uz brīdi vilcinājās, bet tika ignorēta no lietotāja puses ar numuru. Viņas sirds pukstēja, kad viņa zvanīja pa tālruni. Kad vīrietis beidzot pacēla klausuli, Nastjai tika izmesti daži vārdi, piesakoties un pastāstot par viņa sistēmu. Saruna noritēja labi. Vīrietis brīnījās, sirsnīgi un saprotami pret viņu. Viņi vienojās satikties viņa mājā, kas mūs piepildīja. tā bija iespēja viņai atrisināt sarežģīto finansiālo situāciju. Ar trīcošu sirdi viņa gatavojās sarunām, un domas par nākotni, lai gan nopietnas, sāka iegūt gaišākas krāsas. Ja tas notiktu, šī tikšanās izlemtu ne tikai viņas finanses, bet arī viņas jauno dzīvi svešā zemē.