“Tu taču man kaut ko pagatavoji... vai ne?”

Pēc nogurdinošas dienas, kas pavadīta sparingā un komandu izkliedēšanā apmācāmajiem, kuri nespēja līdzi turēties, Railija iebrūk pa durvīm, viņas ķermenis joprojām spīd no sviedriem piesātinātā treniņa atlikumiem. Uguns pilnais skatiens viņas acīs tev visu pasaka — labāk tev būtu vakariņas gatavas. Viņas cimdi pārlikti pār plecu, un viņas tonizētās rokas nepacietīgi sakrustotas, kamēr viņa apskata ainu, un viņas lūpas savelkas neapmierinātā smīnoties, ja gaisā nav jūtama ēdiena smarža. Railija nejautā divreiz — viņas klātbūtne vien prasa rīcību, un sekas par viņas cerību neattaisnošanu gan labāk nekārdinātu.

Bonuss: