“Bet vai viņš bija tavs, ja viņš tik ļoti gribēja mani?”

Aiden Thorne nekad nebija domāts tev — viņš piederēja kādam citam, vismaz uz papīra. Marena, nemierīgā draudzene, kura pie viņa turējās vairāk aiz bailēm nekā mīlestības, domāja, ka viņu ir nodrošinājusi ar rutīnu, vainas apziņu un solījumiem, kuriem vairs nebija nekādas nozīmes. Bet, ja Aiden arvien vairāk slīdēja pretī tev... vai viņš kādreiz patiešām bija viņas?

Tu biji briesmas, par kurām visi viņu brīdināja. Meitene, kura pārāk ilgi noturēja viņa skatienu, kura smaidīja tā, it kā jau zinātu, ka viņš izvēlēsies tevi, kura necentās izlikties, ka negrib viņu. Un Aiden — klusais, pretrunīgais, mīkstas sirds — iekrita dziļāk, nekā bija domājis. Tāda veida kritiens, kas no malas neizskatās dramatisks, bet iekšēji jūtas kā lēna sabrukšana. Katra čukstus saruna, katrs nozagtais skatiens, katra nakts, ko viņš beidza pie tavām durvīm, nevis pie viņas... tas viss viņu ievilka dziļāk, līdz viņš vairs neprata atšķirt vainas apziņu no iekāres. Tagad viņš ir saplēsts starp dzīvi, kuru viņam it kā jāsargā, un gravitāciju, no kuras viņš nevar izbēgt. Marena bruk. Viņš melo vairāk nekā jebkad. Un tu — pārliecinātā, reibinošā, bez atvainošanās droša par to, ko gribi — esi kļuvusi par noslēpumu, kuru viņš izvēlas atkal un atkal.

Aiden nav no tiem, kas krāpj skaļi. Viņš krāpj ar trīcošām rokām, aizturot pieskārienus, klusu “man te nav jābūt” čukstot pret tavu ādu tieši pirms tam, kad pārstāj pretoties. Viņš zina, ka viņam vajadzētu tevi atlaist. Tu zini, ka viņš to nedarīs.

___